Jaunības putns ar saldo balsi
Novērojumi liecina, ka Vladislava Nastavševa izrādes mani pamatīgi uzrunā uzreiz vai arī pamazām pēc noskatīšanās. Ja pirmajā vakarā vēl neesmu sajūsmināts, tad ar katru nākamo dienu parasti sāku pārskatīt savu viedokli uz pozitīvo pusi, līdz pamazām esmu teju jebko no viņa darbiem atzīt par šedevru. Pašu pat šobrīd šokē - kā es varēju "Tumšās alejas" novērtēt tikai uz 8.0, "Asins kāzas" uz 7.0 un "Cerību ezers aizsalis" - uz 7.5? Tās visas izrādes taču bija tik kvalitatīvas, tik ļoti nastavševīgas, tik ļoti drosmīgas! Un tagad jautājums - vai tas pats notiks ar "Jaunības putnu ar saldo balsi"?
Pagaidām sajūtas ir par sliktu Vladam. Es zinu, kas man nepatika tajās trīs izrādēs. "Tumšās alejas" droši vien atzinu par pārāk sadrumstalotām. "Asins kāzas" - par pārāk mākslinieciskām un ar banālu sižetu apveltītām. "Cerību ezers aizsalis" - par nepietiekami sižetisku. Bet vienu lietu es nekad un nemūžām nebūtu līdz šim teicis par kādu no redzētajām Nastavševa izrādēm - ka man viņa iestudējums asociējas ar Dailes teātri (tiesa - viņš jau arī iestudēja Dailē "Peldošo-Ceļojošo" otro daļu, par kuru, šķiet, ne kritika, ne publika sevišķā sajūsmā nebija). Vlad, kas par desām?
"Jaunības putns ar saldo balsi" ir Tenesija Viljamsa luga. Nastavševs šo autoru jau ir iestudējis ("Pērnvasar negaidot" 2012.gadā Nacionālajā - neesmu redzējis, jo tolaik nebiju aktīvs teātra apmeklējums), un arī kopumā Viljamsu Latvijā iestudē gana daudz. Autors, ko dēvē par vienu no 20. gadsimta trīs lielākajiem amerikāņu dramaturgiem, kura tekstos allaž ir ļoti daudz paša personības (līdzīgi kā Nastavševa iestudējumos ir ļoti daudz paša Nastavševa), kura materiālā gan ir viena lieta, kas mani personīgi diezgan kaitina - nosliece uz histēriju. Tiesa, arī "Cerību ezerā" un līdz ar to Nastavševā tā nav mazums, līdz ar to viņam tā kā vajadzētu zināt, kā ar histēriju rīkoties.
Aktieru sastāvs, ko Nastavševs izvēlējies šajā iestudējumā, ir interesants. Galvenajā vīriešu lomā te ir Ivars Krasts - viens no tiem JRT aktieriem, kam reti kad gadās lielas lomas, šeit viņš pirmo vijoli spēlē kopā ar Baibu Broku, un it kā es teiktu - nespēlē slikti, taču būtu pārspīlēti teikt, ka viņš skatītāju aizgrābj. Atveidojot Šānsu Veinu - mazliet padzīvojušu žigolo, kurš cer dzīvē izsisties arī kā aktieris, Krasts, iespējams, ir savā vietā un savā laikā, bet viņa tēlojumam pietrūkst kaut kāda vai nu pārspīlējuma vai rotaļīguma, diezgan droši var teikt, ka, piemēram, Andris Keišs (kurš gan, protams, daudz sliktāk atbilst personāža pases datiem - bet kurš gan skatās pasēs!) te varētu būt efektīvāks. Vienlaikus - tāpat jau atbildība ir vairāk uz režisoru, nekā uz aktieri.
Kas mani pagalam mulsina - tas ir izrādē iesaistīto aktieru skaits (un savā ziņā - sastāvs). Ar vadošo duetu viss ir skaidrs. Tāpat saprotu, kādas funkcijas izrādē pilda Viļa Daudziņa politikas un bandītisma boss Finlijs, Sandra Kļaviņa viņa mīļākās lomā un Matīss Budovskis kā bosa dēlēns. Bet pārējie? Vara Piņķa, Janas Čivželes, Regīnas Razumas un Jevgēnija Isajeva līdzdalībai, manuprāt, vienīgais attaisnojums ir "lai aktieriem būtu darbs" (kas man izklausās pēc Nacionālā vai Dailes filozofijas - nevis JRT pieejas, kur tradicionāli izrādē piedalās tas minimālais aktieru skaits, kas dara to maksimāli koncentrētu un atbrīvo no visiem liekajiem "Muižnieks numur 3" un "Saucējs numur 2"). Ar to, kas katram jādara, viņi galā, protams, tiek labi, bet neviens no viņiem neko daudz izrādes saturam nepievieno (it īpaši tas attiecas uz Isajevu, kura loma sastāv no dažām vienkāršām frāzēm un kuram vispār nav ne miņas no tēla). Piņķa dakteris izrādes pirmajā ainā teju vai liek domāt, ka viņš būs svarīgs tās dalībnieks, pilnvērtīgs personāžs, bet turpinājumā viņa loma aprobežojas ar periodisku stāvēšanu nomaļus un piekrišanu bosam. Kas viņš ir, kāda ir viņa motivācija un jēga? Uz šo jautājumu atbildes nav. Razuma kā bosa nelaiķes sievas māsa ir ticama, bet atkal jau - ko viņa atklāj par "Jaunības putnu"? Neko viņa neatklāj. Un vissāpīgāk es teiktu ir ar Čivželes lomu - viņa, varoņa galvenais intereses objekts, uz skatuves parādās tālab vien, lai atklātu to, kas jau vairākas reizes mums ir tāpat pateikts. Viņas tēls blāvi ilustrē to, kas iepriekš jau spilgtāk izteikts vārdos, tieši tāpat, ja kas, funkcionē vai nefunkcionē Rūdolfs Apse kā protestētājs, par kuru jau iepriekš viss ir izstāstīts.
Izrādes temps, jo īpaši pirmajā cēlienā, ir ļoti lēns. Sen man nebija gadījies tā, ka izrādes laikā nāktu miegs, gluži līdz izslēgšanās līmenim neaizgāju, bet tāds risks pastāvēja. Nebeidzamais Krasta un Brokas atveidotās izbijušās aktrises dialogs tikai paretām uztur spriedzi, bet lielākoties vienkārši turpinās, un kā svaiga atelpa cēliena beigās ir aina ar Daudziņu, kurš gandrīz vai būtu saucams par galveno varoni šajā iestudējumā. Otrā daļa ir dinamiskāka, bet galvenokārt - uz pirmās letarģijas fona. Iespējams, ja no iestudējuma nogrieztu trešdaļu teksta un pusi personāžu, tas kļūtu skatāms, bet savā tagadējā formā tas liek domāt, ka ne tikai baseinā, kas redzams uz skatuves, nav ūdens, bet šajā iestudējumā sausā palicis arī režisors. Šoreiz es nudien nesaskatu nekādu potenciālu, kālab lai ar laiku es varētu sākt par šo izrādi sajūsmināties.
Pagaidām sajūtas ir par sliktu Vladam. Es zinu, kas man nepatika tajās trīs izrādēs. "Tumšās alejas" droši vien atzinu par pārāk sadrumstalotām. "Asins kāzas" - par pārāk mākslinieciskām un ar banālu sižetu apveltītām. "Cerību ezers aizsalis" - par nepietiekami sižetisku. Bet vienu lietu es nekad un nemūžām nebūtu līdz šim teicis par kādu no redzētajām Nastavševa izrādēm - ka man viņa iestudējums asociējas ar Dailes teātri (tiesa - viņš jau arī iestudēja Dailē "Peldošo-Ceļojošo" otro daļu, par kuru, šķiet, ne kritika, ne publika sevišķā sajūsmā nebija). Vlad, kas par desām?
"Jaunības putns ar saldo balsi" ir Tenesija Viljamsa luga. Nastavševs šo autoru jau ir iestudējis ("Pērnvasar negaidot" 2012.gadā Nacionālajā - neesmu redzējis, jo tolaik nebiju aktīvs teātra apmeklējums), un arī kopumā Viljamsu Latvijā iestudē gana daudz. Autors, ko dēvē par vienu no 20. gadsimta trīs lielākajiem amerikāņu dramaturgiem, kura tekstos allaž ir ļoti daudz paša personības (līdzīgi kā Nastavševa iestudējumos ir ļoti daudz paša Nastavševa), kura materiālā gan ir viena lieta, kas mani personīgi diezgan kaitina - nosliece uz histēriju. Tiesa, arī "Cerību ezerā" un līdz ar to Nastavševā tā nav mazums, līdz ar to viņam tā kā vajadzētu zināt, kā ar histēriju rīkoties.
Aktieru sastāvs, ko Nastavševs izvēlējies šajā iestudējumā, ir interesants. Galvenajā vīriešu lomā te ir Ivars Krasts - viens no tiem JRT aktieriem, kam reti kad gadās lielas lomas, šeit viņš pirmo vijoli spēlē kopā ar Baibu Broku, un it kā es teiktu - nespēlē slikti, taču būtu pārspīlēti teikt, ka viņš skatītāju aizgrābj. Atveidojot Šānsu Veinu - mazliet padzīvojušu žigolo, kurš cer dzīvē izsisties arī kā aktieris, Krasts, iespējams, ir savā vietā un savā laikā, bet viņa tēlojumam pietrūkst kaut kāda vai nu pārspīlējuma vai rotaļīguma, diezgan droši var teikt, ka, piemēram, Andris Keišs (kurš gan, protams, daudz sliktāk atbilst personāža pases datiem - bet kurš gan skatās pasēs!) te varētu būt efektīvāks. Vienlaikus - tāpat jau atbildība ir vairāk uz režisoru, nekā uz aktieri.
Kas mani pagalam mulsina - tas ir izrādē iesaistīto aktieru skaits (un savā ziņā - sastāvs). Ar vadošo duetu viss ir skaidrs. Tāpat saprotu, kādas funkcijas izrādē pilda Viļa Daudziņa politikas un bandītisma boss Finlijs, Sandra Kļaviņa viņa mīļākās lomā un Matīss Budovskis kā bosa dēlēns. Bet pārējie? Vara Piņķa, Janas Čivželes, Regīnas Razumas un Jevgēnija Isajeva līdzdalībai, manuprāt, vienīgais attaisnojums ir "lai aktieriem būtu darbs" (kas man izklausās pēc Nacionālā vai Dailes filozofijas - nevis JRT pieejas, kur tradicionāli izrādē piedalās tas minimālais aktieru skaits, kas dara to maksimāli koncentrētu un atbrīvo no visiem liekajiem "Muižnieks numur 3" un "Saucējs numur 2"). Ar to, kas katram jādara, viņi galā, protams, tiek labi, bet neviens no viņiem neko daudz izrādes saturam nepievieno (it īpaši tas attiecas uz Isajevu, kura loma sastāv no dažām vienkāršām frāzēm un kuram vispār nav ne miņas no tēla). Piņķa dakteris izrādes pirmajā ainā teju vai liek domāt, ka viņš būs svarīgs tās dalībnieks, pilnvērtīgs personāžs, bet turpinājumā viņa loma aprobežojas ar periodisku stāvēšanu nomaļus un piekrišanu bosam. Kas viņš ir, kāda ir viņa motivācija un jēga? Uz šo jautājumu atbildes nav. Razuma kā bosa nelaiķes sievas māsa ir ticama, bet atkal jau - ko viņa atklāj par "Jaunības putnu"? Neko viņa neatklāj. Un vissāpīgāk es teiktu ir ar Čivželes lomu - viņa, varoņa galvenais intereses objekts, uz skatuves parādās tālab vien, lai atklātu to, kas jau vairākas reizes mums ir tāpat pateikts. Viņas tēls blāvi ilustrē to, kas iepriekš jau spilgtāk izteikts vārdos, tieši tāpat, ja kas, funkcionē vai nefunkcionē Rūdolfs Apse kā protestētājs, par kuru jau iepriekš viss ir izstāstīts.
Izrādes temps, jo īpaši pirmajā cēlienā, ir ļoti lēns. Sen man nebija gadījies tā, ka izrādes laikā nāktu miegs, gluži līdz izslēgšanās līmenim neaizgāju, bet tāds risks pastāvēja. Nebeidzamais Krasta un Brokas atveidotās izbijušās aktrises dialogs tikai paretām uztur spriedzi, bet lielākoties vienkārši turpinās, un kā svaiga atelpa cēliena beigās ir aina ar Daudziņu, kurš gandrīz vai būtu saucams par galveno varoni šajā iestudējumā. Otrā daļa ir dinamiskāka, bet galvenokārt - uz pirmās letarģijas fona. Iespējams, ja no iestudējuma nogrieztu trešdaļu teksta un pusi personāžu, tas kļūtu skatāms, bet savā tagadējā formā tas liek domāt, ka ne tikai baseinā, kas redzams uz skatuves, nav ūdens, bet šajā iestudējumā sausā palicis arī režisors. Šoreiz es nudien nesaskatu nekādu potenciālu, kālab lai ar laiku es varētu sākt par šo izrādi sajūsmināties.
2018-12-19
comments powered by Disqus