Mēdeja
Neatceros, ka jebkad iepriekš man būtu radušies tik pamatīgi sarežģījumi, lai aizietu uz kādu teātra izrādi, un pat ne tāpēc ka "Mēdeja" būtu izcili pieprasīta izrāde, uz kuru gluži vienkārši nav iespējams iegādāties biļetes - faktiski tieši ar biļešu iegādi problēmu nebija, bet ar izrādes notikšanu gan. Sākotnēji mums biļetes bija uz datumu novembra beigās, taču pāris nedēļas pirms noliktā datuma saņēmu ziņu, ka šajā datumā "Mēdejas" vietā rādīšot mūziklu "Kentervilas spoks". Apmainīju biļetes, nākamās iegādājoties uz izrādi janvārī. Taču arī tā tika atcelta - pāris stundas pēc tam, kad biju iegādājies biļetes, līdz ar to vēlreiz mainīju biļetes un tikai trešais piegājiens beidzot bija veiksmīgs. Kopumā manī neviltotu sajūsmu raisīja Krievu Drāmas teātra prakse gadījumā, ja pēkšņi nenotiek tā izrāde, uz kuru tev iegādātas biļetes, tev pavēstīt, ka tu taču vari tās vietā apmeklēt citu izrādi tajā pat laikā - tā, it kā tu biļeti pirktu nevis uz konkrētu izrādi, bet uz "teātri ceturtdien". Iespējams, ir cilvēki, kas tā patiešām dara un var jau gadīties, ka "Kentervilas spoks" ar Raimonda Paula dziesmām man kļūtu par atklāsmi, taču to laikam gan nebūs lemts noskaidrot.
Skaidrs, ka primāri uz šo izrādi gājām Gunas Zariņas, bet sekundāri - Vladislava Nastavševa dēļ. Ar Eiripīda traģēdiju es prognozējami nebiju pazīstams, bet tas arī nešķita īsti nepieciešams. Izrādes tematika - pieviltas sievas skarbā atriebība - ir gana pārlaikmetīga, lai teju 2500 gadu laikā kopš tās sacerēšanas tā nebūtu sevišķi novecojusi. Cilvēku daba jau tik ļoti nemainās, lai arī mūsdienās Jāsons droši vien Mēdejas aizstājēju būtu noskatījis Tinderī vai arī sliktākajā gadījumā tā būtu saskatīšanās ar daiļas meitenes Feisbuka attēlu. Skaidrs, ka iestudējums nav vēsturiskā manierē - tā nav kostīmspēle, bet vienlaikus Nastavševs nav arī mēģinājis veikt Eiripīda dekonstrukciju (atšķirībā no Seņkova "Antigones", kas drīzāk ir Komentārs par Antigoni). Es pat iztēlojos, ka bērnu dziedājumi, kas pilda teicēja lomu šajā izrādē, varētu būt diezgan normāls klasiskā teātra elements. Taču vienlaikus nav ne mazākajā mērā svarīgi, kur un kad risinās "Mēdejas" darbība. Viņa ir nikna sieviete, kura savu atriebības plānu izspēlē perfekti, viņas nežēlība ir pārdomāta un racionāla, nevis mirklīgs jūtu uzplūdums (ar to, cik saprotu arī oriģinālā "Mēdeja" atšķiras no tipiskām grieķu traģēdijām, ka šeit māte savus bērnus nogalina, to iepriekš pārdomājot, nevis afekta stāvoklī). Protams, izrāde ir stipri vien smaga, lai arī tās problēmas risinājums ir uz papīra stipri vienkāršs - nekrāp sievu un nebūs sūdu. Lielā mērā izrāde balstās uz Gunas Zariņas aktierspēles, kur pretspēlētājs biežāk ir tikai tāds kā vietas izpildītājs - lai Viņa uz skatuves nebūtu viena, lai gan patiesībā viņa, protams, ir viena. Par laimi pats es ar Mēdeju sevišķi identificēties nevaru, līdz ar to tik ļoti spēcīgi emocionāli mani šī izrāde nepaķēra, lai arī varu atzīt, ka šī atkal jau ir no tām reizēm, kad esmu Nastavševa pusē (atšķirībā no "Asins kāzām", kuras bija skaistas, bet es laikam līdz galam nesapratu, šeit šaubas neradās). Nenoskaidrots tikai palicis jautājums, kāpēc izrādē skanošais motīvs tik ļoti atgādina dziesmu no multfilmas par Čeburašku.
(informatīva atkāpe: sākotnēji šī izrāde tika spēlēta Gogoļa centrā Maskavā, bet pēc kara Ukrainā sākuma izrāde pārceļojusi uz Rīgu, tajā piedaloties arī vienam aktierim no Krievijas, kura ne gluži prognozējamā grafika dēļ arī bieži notiek izrādes atcelšanas/pārcelšanas)
Skaidrs, ka primāri uz šo izrādi gājām Gunas Zariņas, bet sekundāri - Vladislava Nastavševa dēļ. Ar Eiripīda traģēdiju es prognozējami nebiju pazīstams, bet tas arī nešķita īsti nepieciešams. Izrādes tematika - pieviltas sievas skarbā atriebība - ir gana pārlaikmetīga, lai teju 2500 gadu laikā kopš tās sacerēšanas tā nebūtu sevišķi novecojusi. Cilvēku daba jau tik ļoti nemainās, lai arī mūsdienās Jāsons droši vien Mēdejas aizstājēju būtu noskatījis Tinderī vai arī sliktākajā gadījumā tā būtu saskatīšanās ar daiļas meitenes Feisbuka attēlu. Skaidrs, ka iestudējums nav vēsturiskā manierē - tā nav kostīmspēle, bet vienlaikus Nastavševs nav arī mēģinājis veikt Eiripīda dekonstrukciju (atšķirībā no Seņkova "Antigones", kas drīzāk ir Komentārs par Antigoni). Es pat iztēlojos, ka bērnu dziedājumi, kas pilda teicēja lomu šajā izrādē, varētu būt diezgan normāls klasiskā teātra elements. Taču vienlaikus nav ne mazākajā mērā svarīgi, kur un kad risinās "Mēdejas" darbība. Viņa ir nikna sieviete, kura savu atriebības plānu izspēlē perfekti, viņas nežēlība ir pārdomāta un racionāla, nevis mirklīgs jūtu uzplūdums (ar to, cik saprotu arī oriģinālā "Mēdeja" atšķiras no tipiskām grieķu traģēdijām, ka šeit māte savus bērnus nogalina, to iepriekš pārdomājot, nevis afekta stāvoklī). Protams, izrāde ir stipri vien smaga, lai arī tās problēmas risinājums ir uz papīra stipri vienkāršs - nekrāp sievu un nebūs sūdu. Lielā mērā izrāde balstās uz Gunas Zariņas aktierspēles, kur pretspēlētājs biežāk ir tikai tāds kā vietas izpildītājs - lai Viņa uz skatuves nebūtu viena, lai gan patiesībā viņa, protams, ir viena. Par laimi pats es ar Mēdeju sevišķi identificēties nevaru, līdz ar to tik ļoti spēcīgi emocionāli mani šī izrāde nepaķēra, lai arī varu atzīt, ka šī atkal jau ir no tām reizēm, kad esmu Nastavševa pusē (atšķirībā no "Asins kāzām", kuras bija skaistas, bet es laikam līdz galam nesapratu, šeit šaubas neradās). Nenoskaidrots tikai palicis jautājums, kāpēc izrādē skanošais motīvs tik ļoti atgādina dziesmu no multfilmas par Čeburašku.
(informatīva atkāpe: sākotnēji šī izrāde tika spēlēta Gogoļa centrā Maskavā, bet pēc kara Ukrainā sākuma izrāde pārceļojusi uz Rīgu, tajā piedaloties arī vienam aktierim no Krievijas, kura ne gluži prognozējamā grafika dēļ arī bieži notiek izrādes atcelšanas/pārcelšanas)
2017-01-13
comments powered by Disqus