Vecene
Pat pašam mazliet šokējoši - burtiski dažu mēnešu laikā jau trešo reizi apmeklēts Latvijas Nacionālais teātris, kurā pirms tam pēdējo reizi biju bijis gluži nesen - 2005.gadā. Un joks ir tāds, ka visas trīs pēdējā laikā tur redzētās izrādes man patika, līdz ar to nebūt nav pārsteidzoši, ka jau sagādātas biļetes arī uz "Raiņa sapņiem", bet potenciālā gaidīšanas sarakstā ietilpst "Jūtu tektonika" un pat "Sarkangalvīte un vilks" (pēdējā gan vairāk, pateicoties tur dzirdamajām Edgara Mākena dziesmām).
"Vecene" gan šobrīd vairs nav pieejama tās oriģinālajā variantā, jo izrādes sākotnējais centrālās lomas atveidotājs Arturs Kaimiņš no teātra aktiera ir pārtapis par politiskās skatuves aktieri un uz Nacionālā dēļiem vairs nav redzēts, vairāk specializējoties uz monoizrādēm Jēkaba ielā. Bet diez vai tādēļ būtu vērts sūdzēties, jo viņa aizstājējs šajā izrādē Kristians Kareļins Vecenes zeķēs iekāpj gana labi.
Par kaunu sev pašam man jāatzīst, ka pirms šīs izrādes es neko nezināju par Daniilu Harmsu, kura darbi ir pamatā šim iestudējumam - garstāstu par "Veceni" pārskrējienā iepazinu jau pēc izrādes noskatīšanās, par autora biogrāfiju ar biju pilnīgi neizglītots, līdz ar to uz teātri devos ar "iesācēja prātu", kas patiesībā ir gaužām labi.
Nosēdāmies mēs Nacionālā Jaunās zāles pirmajā rindām un visai drīz no blakussēdošā Kristiana (tā, kas Šmits, nevis Kareļins) uzzinājām, ka vispār jau šajā izrādē pirmajā rindā sēdēt neiesakot, bet labi vien bija, ka tur sēdējām - izrādes saturu varējām izjust daudz tiešāk. Jo īpaši tas attiecas uz ievadu, kurā neiztiek gluži bez vemšanas. Vispār šajā izrādē netrūkst dažādu substanču, kas nāk no varoņu mutēm, bet par to droši vien labāk pārāk daudz nestāstīt.
Ja nu tevi interesētu sižets, varu atklāt, ka šī ir izrāde ar diezgan izteiktiem šausmenes elementiem, kurus nosaka vecene, kurai sagadās nomirt galvenā varoņa istabā. Vecene ir ui ku biedējoša. Un galvenais varonis - Artura Krūzkopa personā - ne gluži pats jaukākais čalis ciemā. Vispār, kas attiecas uz sižetu, tajā ir daudz iestarpinājumu bērnu stāstu veidā (tādus Daniils Harmss primāri arī rakstīja), kurus aktieri pasniedz, paši iemiesojoties bērnu tēlos. Kopumā - itin sirreāls pasākums. Reizēm smieklīgi, reizēm baisi (jo īpaši beigās, jo īpaši reizēs, kad nodziest gaisma), un pilnīgi noteikti - atmiņā paliekoši. Nu jau kā itin pieredzējis teātra apmeklētājs varu teikt - noskatīšanās vērta izrāde, bet ne cilvēkiem ar vājiem nerviem!
"Vecene" gan šobrīd vairs nav pieejama tās oriģinālajā variantā, jo izrādes sākotnējais centrālās lomas atveidotājs Arturs Kaimiņš no teātra aktiera ir pārtapis par politiskās skatuves aktieri un uz Nacionālā dēļiem vairs nav redzēts, vairāk specializējoties uz monoizrādēm Jēkaba ielā. Bet diez vai tādēļ būtu vērts sūdzēties, jo viņa aizstājējs šajā izrādē Kristians Kareļins Vecenes zeķēs iekāpj gana labi.
Par kaunu sev pašam man jāatzīst, ka pirms šīs izrādes es neko nezināju par Daniilu Harmsu, kura darbi ir pamatā šim iestudējumam - garstāstu par "Veceni" pārskrējienā iepazinu jau pēc izrādes noskatīšanās, par autora biogrāfiju ar biju pilnīgi neizglītots, līdz ar to uz teātri devos ar "iesācēja prātu", kas patiesībā ir gaužām labi.
Nosēdāmies mēs Nacionālā Jaunās zāles pirmajā rindām un visai drīz no blakussēdošā Kristiana (tā, kas Šmits, nevis Kareļins) uzzinājām, ka vispār jau šajā izrādē pirmajā rindā sēdēt neiesakot, bet labi vien bija, ka tur sēdējām - izrādes saturu varējām izjust daudz tiešāk. Jo īpaši tas attiecas uz ievadu, kurā neiztiek gluži bez vemšanas. Vispār šajā izrādē netrūkst dažādu substanču, kas nāk no varoņu mutēm, bet par to droši vien labāk pārāk daudz nestāstīt.
Ja nu tevi interesētu sižets, varu atklāt, ka šī ir izrāde ar diezgan izteiktiem šausmenes elementiem, kurus nosaka vecene, kurai sagadās nomirt galvenā varoņa istabā. Vecene ir ui ku biedējoša. Un galvenais varonis - Artura Krūzkopa personā - ne gluži pats jaukākais čalis ciemā. Vispār, kas attiecas uz sižetu, tajā ir daudz iestarpinājumu bērnu stāstu veidā (tādus Daniils Harmss primāri arī rakstīja), kurus aktieri pasniedz, paši iemiesojoties bērnu tēlos. Kopumā - itin sirreāls pasākums. Reizēm smieklīgi, reizēm baisi (jo īpaši beigās, jo īpaši reizēs, kad nodziest gaisma), un pilnīgi noteikti - atmiņā paliekoši. Nu jau kā itin pieredzējis teātra apmeklētājs varu teikt - noskatīšanās vērta izrāde, bet ne cilvēkiem ar vājiem nerviem!
2015-02-24
comments powered by Disqus