Vredens Dag
Pa vidu starp neskaitāmajiem "film noir" paraugiem 500 filmu grāmatā četrdesmito gadu kino sadaļā ir iemaldījusies arī šī dāņu kino klasika ar anglisko nosaukumu "Day of Wrath" (neticami, bet Dānijā kino pastāvēja arī pirms Larsa fon Trīra!). Šī gan nav Karla Teodora Dreiera slavenākā filma - tas gods noteikti pienākas "Žannas d'Arkas ciešanām" (joprojām neesmu noskatījies), bet tā jau ir franču, nevis dāņu filma (turklāt vēl mēmā kino laikos tapusi).
Filmas darbība risinās septiņpadsmitā gadsimta Dānijā, kad vēl visai populāra izklaide bija raganu prāvas. Būtiski, ka tai pamatā ir vēsturisks materiāls - kāda tā laika garīdznieka, kas specializējās uz raganu dedzināšanu, dienasgrāmata. Turklāt arī viņa paša sieva, tiesa, jau pēc viņa nāves, tika notiesāta un sadedzināta. Filma mazliet brīvi rīkojas attiecībā uz faktiem attiecībā uz konkrētajiem personāžiem, bet procesus kopumā gan no juridiskā, gan sadzīviskā viedokļa ataino itin precīzi (tā vismaz apgalvo eksperti, man pašam nav bijis tas gods piedalīties inkvizīcijas prāvās). Līdzās uguns drāmai šī filma ir arī mīlestības drāma, jo mācītāja Absalona Pedersona sieva Anna, kas gadu ziņā ir jaunāka par viņa dēlu, itin prognozējami iemīlas sava vīra dēlā no pirmās laulības Martinā. Ņemot vērā to, ka Annai jau tāpat ļoti slikti sadzīvojas ar valdonīgo vīramāti, un to, ka viņa sevišķi necenšas slēpt savu un audžudēla kaislību, nav grūti nojaust, ar ko tas viss varētu beigties.
Amizanti, ka četrdesmitajos gados kritiķi šai filmai pārmeta, ka tā ir pārāk lēna un tajā iztrūkstot darbības (lai gan ir acīmredzami tas, ko un kāpēc Dreiers ataino, un viņš lieliski rada noskaņu). Ievērojot to, ka vispār ir diezgan izplatīts uzskats, ka pat vēl 50.-60.gados tapušām filmām visbiežāk ir pārāk lēns temps un pārāk maz dinamikas, biju gaidījis, ka "Dusmu diena" būs viens garlaicības festivāls, kura laikā būs pastāvīgi jācīnās ar miegu. Taču tā, protams, neizrādījās - salīdzinoši ar dažu mūsdienu kino lenti es pat teiktu, ka "Dusmu diena" ir itin jestra. Gaužām drūma - krāsu (to pašu divu - melnās un baltās) kontrasti te ir varbūt pat vēl spēcīgāki kā tipiskā film noir, bet vienlaikus ļoti ticama un labi līdz mūsdienām nodzīvojusi filma. Turklāt absolūti brīva no novecošanas - tādu vēsturisku kino arī 21.gadsimtā uzņemtu itin līdzīgi.
Vērts ievērot arī to, ka filma tapa 2.Pasaules kara laikā vācu okupācijas apstākļos un nav sevišķi grūti visā tajā saskatīt zemtekstu saistībā ar tam laikam aktuāliem notikumiem (lai gan Dreiers vēlāk pats noliedza, ka viņš būtu filmā mēģinājis atainot kaut ko vairāk par tās oficiālo vēstījumu), līdz ar to vēsturiskais konteksts tās emocijas tikai paspilgtina, atgādinot to, ka pa īstam raganu prāvas nav beigušās arī tagad.
Filmas darbība risinās septiņpadsmitā gadsimta Dānijā, kad vēl visai populāra izklaide bija raganu prāvas. Būtiski, ka tai pamatā ir vēsturisks materiāls - kāda tā laika garīdznieka, kas specializējās uz raganu dedzināšanu, dienasgrāmata. Turklāt arī viņa paša sieva, tiesa, jau pēc viņa nāves, tika notiesāta un sadedzināta. Filma mazliet brīvi rīkojas attiecībā uz faktiem attiecībā uz konkrētajiem personāžiem, bet procesus kopumā gan no juridiskā, gan sadzīviskā viedokļa ataino itin precīzi (tā vismaz apgalvo eksperti, man pašam nav bijis tas gods piedalīties inkvizīcijas prāvās). Līdzās uguns drāmai šī filma ir arī mīlestības drāma, jo mācītāja Absalona Pedersona sieva Anna, kas gadu ziņā ir jaunāka par viņa dēlu, itin prognozējami iemīlas sava vīra dēlā no pirmās laulības Martinā. Ņemot vērā to, ka Annai jau tāpat ļoti slikti sadzīvojas ar valdonīgo vīramāti, un to, ka viņa sevišķi necenšas slēpt savu un audžudēla kaislību, nav grūti nojaust, ar ko tas viss varētu beigties.
Amizanti, ka četrdesmitajos gados kritiķi šai filmai pārmeta, ka tā ir pārāk lēna un tajā iztrūkstot darbības (lai gan ir acīmredzami tas, ko un kāpēc Dreiers ataino, un viņš lieliski rada noskaņu). Ievērojot to, ka vispār ir diezgan izplatīts uzskats, ka pat vēl 50.-60.gados tapušām filmām visbiežāk ir pārāk lēns temps un pārāk maz dinamikas, biju gaidījis, ka "Dusmu diena" būs viens garlaicības festivāls, kura laikā būs pastāvīgi jācīnās ar miegu. Taču tā, protams, neizrādījās - salīdzinoši ar dažu mūsdienu kino lenti es pat teiktu, ka "Dusmu diena" ir itin jestra. Gaužām drūma - krāsu (to pašu divu - melnās un baltās) kontrasti te ir varbūt pat vēl spēcīgāki kā tipiskā film noir, bet vienlaikus ļoti ticama un labi līdz mūsdienām nodzīvojusi filma. Turklāt absolūti brīva no novecošanas - tādu vēsturisku kino arī 21.gadsimtā uzņemtu itin līdzīgi.
Vērts ievērot arī to, ka filma tapa 2.Pasaules kara laikā vācu okupācijas apstākļos un nav sevišķi grūti visā tajā saskatīt zemtekstu saistībā ar tam laikam aktuāliem notikumiem (lai gan Dreiers vēlāk pats noliedza, ka viņš būtu filmā mēģinājis atainot kaut ko vairāk par tās oficiālo vēstījumu), līdz ar to vēsturiskais konteksts tās emocijas tikai paspilgtina, atgādinot to, ka pa īstam raganu prāvas nav beigušās arī tagad.
2016-12-02
comments powered by Disqus