Umbrella
Jāatzīst - šī grāmata man nebija īsti pa zobam. Izlasīju, bet neko daudz nesapratu. Droši vien vajadzēja jau kaut kad neilgi pēc sākuma mest mieru, bet kaut kāda iekšējā apņēmība man parasti neļauj nolikt grāmatu malā arī tajās reizēs, kad nespēju uztvert tekstu.
Grāmata ir ļoooti grūti lasāma - apziņas plūsmas veidā mēs iepazīstam kādu ārstu, kurš atceras savu pacienti psihiatriskajā klīnikā pirms vairākiem gadu desmitiem, kura, savukārt, atceras savus 1.Pasaules karā piedalījušos brāļus, no kuriem viens krita, bet otrs izdzīvoja. Grūti gan ir saprast, kurā brīdī kurš ko tieši atceras, viss pāriet no viena uz otru ne tajā skaidrākajā veidā, grāmata ir ļoti minimāli strukturēta, teikumi reizēm ir bezgala gari, rindkopu nav, tekstam pa vidu ir visdažādākie iestarpinājumi. Patiesībā tieši iestarpinājumi mani sākotnēji vispār pamudināja šo grāmatu lasīt - man šķita, ka nav iespējams, ka grāmata, kuras pirmajās lappusēs tās galvenajam varonim visu laiku skan viena no manām iecienītākajām Kinks dziesmām: "Apeman", varētu būt slikta.
Slikta tā varbūt arī nav, bet man par sarežģītu. No psihiatrijas es nesaprotu neko, bet tā nebūtu problēma. Problēma ir tajā, ka teksts kā tāds ir pārāk samudrīts, un bieži mani pārņēma sajūta, ka lasu grāmatu kādā man pavisam nezināmā valodā, un ne tāpēc, ka vārdi nebūtu skaidri, bet nav skaidrs - kāpēc tieši šie vārdi un tieši šajā secībā. Līdz ar to lasīšana bija vienas vienīgas mokas, un varu priecāties, ka tā ir galā un ka kā nākamo varēšu lasīt kādu grāmatu, kura (iespējams) man šķitīs arī interesanta.
Grāmata ir ļoooti grūti lasāma - apziņas plūsmas veidā mēs iepazīstam kādu ārstu, kurš atceras savu pacienti psihiatriskajā klīnikā pirms vairākiem gadu desmitiem, kura, savukārt, atceras savus 1.Pasaules karā piedalījušos brāļus, no kuriem viens krita, bet otrs izdzīvoja. Grūti gan ir saprast, kurā brīdī kurš ko tieši atceras, viss pāriet no viena uz otru ne tajā skaidrākajā veidā, grāmata ir ļoti minimāli strukturēta, teikumi reizēm ir bezgala gari, rindkopu nav, tekstam pa vidu ir visdažādākie iestarpinājumi. Patiesībā tieši iestarpinājumi mani sākotnēji vispār pamudināja šo grāmatu lasīt - man šķita, ka nav iespējams, ka grāmata, kuras pirmajās lappusēs tās galvenajam varonim visu laiku skan viena no manām iecienītākajām Kinks dziesmām: "Apeman", varētu būt slikta.
Slikta tā varbūt arī nav, bet man par sarežģītu. No psihiatrijas es nesaprotu neko, bet tā nebūtu problēma. Problēma ir tajā, ka teksts kā tāds ir pārāk samudrīts, un bieži mani pārņēma sajūta, ka lasu grāmatu kādā man pavisam nezināmā valodā, un ne tāpēc, ka vārdi nebūtu skaidri, bet nav skaidrs - kāpēc tieši šie vārdi un tieši šajā secībā. Līdz ar to lasīšana bija vienas vienīgas mokas, un varu priecāties, ka tā ir galā un ka kā nākamo varēšu lasīt kādu grāmatu, kura (iespējams) man šķitīs arī interesanta.
2013-03-25
comments powered by Disqus