Then and Now
Viljams Somersets Moems bija viens no divdesmitā gadsimta lasītākajiem, ja ne pats lasītākais angļu rakstnieks, taču tikai retais viņu sauc arī par vienu no izcilākajiem literātiem. "Tad un tagad" tikām ne tuvu nav viens no vislasītākajiem un zināmākajiem viņa darbiem, un arī es to nelasīju, gaidot kaut ko šedevrālu. Un nesagaidīju.
Grāmata vēsta par kādu epizodi slavenā Renesanses laikmeta filozofa, rakstnieka un politiķa Nikolo Makjavelli dzīvē. Faktiski var runāt par divām epizodēm, no kurām vienai bija paliekošas sekas un otru visticamākais Somersets Moems vienkārši izdomāja. Vēsturiskā stāsta par Makjavelli vizīti Imolā kā Florences sūtnim pie ietekmīgā, bet vienlaikus visai lokālas nozīmes valdnieka Čezares Bordžas - kuram būs lemts kļūt par iedvesmu Makjavelli slavenākajam darbam "Valdnieks". Florences pilsētas vecajie Makjavelli nav devuši kā sūtnim sevišķi daudz pilnvaru, galvenokārt viņam ir uzdevums noskaidrot, kas tieši darās prinča (ja tas ir viņa pareizais tituls) galvā un - izvairīties no jebkādiem reāliem solījumiem, jo Florences pilsētvalsts pamatprincips esot nepieņemt nekādus lēmumus. Makjavelli iepazīst šo valdnieku no viņa dažādām pusēm un lai arī viņiem itin bieži nesakrīt intereses, savā ziņā viņš to apbrīno, jo Bordža bieži nerīkojas tā, kā no viņa varētu sagaidīt un spēj pretiniekus pārsteigt nesagatavotus. Tomēr šī politiskā sižeta līnija, kas vēsta par sazvērniekiem, plāniem iekarot vienu vai otru pilsētu un citām man absolūti nesaistošām detaļām šķita diezgan garlaicīga.
Cita lieta - privātās dzīves stāsts. Makjavelli (atbilstoši Moemam) ir attēlots kā itin donžuāniskas dabas vīrs, kuram rodas uzdevums pārgulēt ar kāda Imolā mītoša bagāta florencieša jauno sievu, bet tas galīgi nav no vieglajiem uzdevumiem, jo šķēršļu pa vidu ir daudz, taču viņš patiešām jauki shēmo un vienlaikus - itin labi aplaužas. Zinu, ka tas droši vien ir gaužām truli no manas puses, bet melodramatiskā līnija šajā grāmatā mani pārliecināja vairāk kā politiskā, un pat lika iespējami ātrāk tikt grāmatai cauri, lai uzzinātu, kā tas viss beigsies.
Iespaidi kopumā nekādi satriecošie nav, grāmata diez vai var cerēt uz vietas saglabāšanu grāmatu plauktā, un tur pie vainas ir arī tas, ka manās rokās nonākušais izdevums ir tulkojums krievu valodā (un es noteikti esmu par literatūru oriģinālvalodā), turklāt vēl ļoti sliktā iespējuma kvalitātē, grāmatas lappusēm šķīstot pa malu malām. Taču šaubos, ka arī labāks anglisks izdevums mani būtu spējis pārliecināt sevi saglabāt - vēsturiskā un biogrāfiskā proza vispār nav mana pati tuvākā tēma, bet Moema aprakstītā diplomātiskās intrigas mani šķita pat īpaši garlaicīgas.
Grāmata vēsta par kādu epizodi slavenā Renesanses laikmeta filozofa, rakstnieka un politiķa Nikolo Makjavelli dzīvē. Faktiski var runāt par divām epizodēm, no kurām vienai bija paliekošas sekas un otru visticamākais Somersets Moems vienkārši izdomāja. Vēsturiskā stāsta par Makjavelli vizīti Imolā kā Florences sūtnim pie ietekmīgā, bet vienlaikus visai lokālas nozīmes valdnieka Čezares Bordžas - kuram būs lemts kļūt par iedvesmu Makjavelli slavenākajam darbam "Valdnieks". Florences pilsētas vecajie Makjavelli nav devuši kā sūtnim sevišķi daudz pilnvaru, galvenokārt viņam ir uzdevums noskaidrot, kas tieši darās prinča (ja tas ir viņa pareizais tituls) galvā un - izvairīties no jebkādiem reāliem solījumiem, jo Florences pilsētvalsts pamatprincips esot nepieņemt nekādus lēmumus. Makjavelli iepazīst šo valdnieku no viņa dažādām pusēm un lai arī viņiem itin bieži nesakrīt intereses, savā ziņā viņš to apbrīno, jo Bordža bieži nerīkojas tā, kā no viņa varētu sagaidīt un spēj pretiniekus pārsteigt nesagatavotus. Tomēr šī politiskā sižeta līnija, kas vēsta par sazvērniekiem, plāniem iekarot vienu vai otru pilsētu un citām man absolūti nesaistošām detaļām šķita diezgan garlaicīga.
Cita lieta - privātās dzīves stāsts. Makjavelli (atbilstoši Moemam) ir attēlots kā itin donžuāniskas dabas vīrs, kuram rodas uzdevums pārgulēt ar kāda Imolā mītoša bagāta florencieša jauno sievu, bet tas galīgi nav no vieglajiem uzdevumiem, jo šķēršļu pa vidu ir daudz, taču viņš patiešām jauki shēmo un vienlaikus - itin labi aplaužas. Zinu, ka tas droši vien ir gaužām truli no manas puses, bet melodramatiskā līnija šajā grāmatā mani pārliecināja vairāk kā politiskā, un pat lika iespējami ātrāk tikt grāmatai cauri, lai uzzinātu, kā tas viss beigsies.
Iespaidi kopumā nekādi satriecošie nav, grāmata diez vai var cerēt uz vietas saglabāšanu grāmatu plauktā, un tur pie vainas ir arī tas, ka manās rokās nonākušais izdevums ir tulkojums krievu valodā (un es noteikti esmu par literatūru oriģinālvalodā), turklāt vēl ļoti sliktā iespējuma kvalitātē, grāmatas lappusēm šķīstot pa malu malām. Taču šaubos, ka arī labāks anglisks izdevums mani būtu spējis pārliecināt sevi saglabāt - vēsturiskā un biogrāfiskā proza vispār nav mana pati tuvākā tēma, bet Moema aprakstītā diplomātiskās intrigas mani šķita pat īpaši garlaicīgas.
2019-08-31
comments powered by Disqus