My Early Life
Kas to būtu domājis, ka es tik tālu nodzīvošos, ka sākšu lasīt politiķu memuārus? Kas būs nākamais solis? Andra Kiviča dzejas krājums? Aināra Šlesera domugraudu apkopojums? Ja kas - daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!
Patiesībā gan Čērčils ir atšķirīgas kvalitātes gadījums. Savu rakstnieka karjeru (galvenokārt - publicistiskā) Čērčils sāka, būdams ievērojami jaunāks, nekā es šobrīd. Turklāt viņš laikam būs tas gadījums, kad Nobela prēmija literatūrā ir +/- pelnīta, nevis kaut kas līdzīgs Brežņeva "Mazajai Zemei".
Šo konkrēto grāmatu Čērčils arī uzrakstīja (ok, faktiski - diktēja) laikā, kad viņa politiskajā karjerā iezīmējās pārtraukums - viņš bija pārmērīgi sanīdies ar citiem vadošajiem konservatīvās partijas darboņiem, un domājams tikai retais paredzēja, ka Čērčila īstie slavas gadi ir vēl priekšā - ka 2.Pasaules kara laikā viņš atklāsies kā viens no izcilākajiem 20.gadsimta politiķiem, turklāt atšķirībā no vairuma "konkurentiem" - kopumā ar plusa zīmi.
Šajā grāmatā gan mēs visai maz iepazīstam Čērčilu-politiķi, tā vietā mēs iepazīstamies ar Čērčilu-skolnieku, kurš nekādi nav tāda stila skolnieks kā "mazais Ļeņins" - ar labākajā gadījumā viduvējām sekmēm, nekādu interesi par klasisko izglītību un agru aizraušanos ar visu militāro, kā rezultātā Čērčils netika baudījis prestižas augstskolas izglītību, bet guvis militāro izglītību un piedalījies dažādos karos gan kā karavīrs, gan kā žurnālists, gan kā abi vienlaicīgi.
Interesantākā grāmatas daļa ir tās ievads, kurā Čērčils stāsta par savām skolas nedienām, par to, kā viņš piespiedās kaut cik apgūt matemātiku (un to uzreiz aizmirst), kā viņam riebās latīņu valoda, kā viņaprāt vispār nevajadzētu visus bērnus piespiedu kārtā dzīt skolā, bet primāri mācīt arodu un izglītību padarīt par tādu kā "bonusu", kuru tu gūsti tikai tad, ja patiešām to vēlies.
Tālākās grāmatas nodaļas mūs aizved uz Indiju, Ēģipti, Dienvidāfriku - vietām, kur Čērčils jaunības dienās karoja, reizēm rodas sajūta, ka drusku "minhauzenisma" šajos aprakstos ir, bet patiesībā laikam - nemaz ne daudz. Katrā ziņā militārā daļa mani interesēja ievērojami mazāk, jo es par visiem šiem angļu 19.gadsimta beigu-20.gadsimta paša sākuma kariem nezinu gandrīz neko un tuvākajā laikā droši vien nevienu tiem veltītu slēpni arī nemeklēšu. Bet grāmata - interesanta un pamācoša.
Patiesībā gan Čērčils ir atšķirīgas kvalitātes gadījums. Savu rakstnieka karjeru (galvenokārt - publicistiskā) Čērčils sāka, būdams ievērojami jaunāks, nekā es šobrīd. Turklāt viņš laikam būs tas gadījums, kad Nobela prēmija literatūrā ir +/- pelnīta, nevis kaut kas līdzīgs Brežņeva "Mazajai Zemei".
Šo konkrēto grāmatu Čērčils arī uzrakstīja (ok, faktiski - diktēja) laikā, kad viņa politiskajā karjerā iezīmējās pārtraukums - viņš bija pārmērīgi sanīdies ar citiem vadošajiem konservatīvās partijas darboņiem, un domājams tikai retais paredzēja, ka Čērčila īstie slavas gadi ir vēl priekšā - ka 2.Pasaules kara laikā viņš atklāsies kā viens no izcilākajiem 20.gadsimta politiķiem, turklāt atšķirībā no vairuma "konkurentiem" - kopumā ar plusa zīmi.
Šajā grāmatā gan mēs visai maz iepazīstam Čērčilu-politiķi, tā vietā mēs iepazīstamies ar Čērčilu-skolnieku, kurš nekādi nav tāda stila skolnieks kā "mazais Ļeņins" - ar labākajā gadījumā viduvējām sekmēm, nekādu interesi par klasisko izglītību un agru aizraušanos ar visu militāro, kā rezultātā Čērčils netika baudījis prestižas augstskolas izglītību, bet guvis militāro izglītību un piedalījies dažādos karos gan kā karavīrs, gan kā žurnālists, gan kā abi vienlaicīgi.
Interesantākā grāmatas daļa ir tās ievads, kurā Čērčils stāsta par savām skolas nedienām, par to, kā viņš piespiedās kaut cik apgūt matemātiku (un to uzreiz aizmirst), kā viņam riebās latīņu valoda, kā viņaprāt vispār nevajadzētu visus bērnus piespiedu kārtā dzīt skolā, bet primāri mācīt arodu un izglītību padarīt par tādu kā "bonusu", kuru tu gūsti tikai tad, ja patiešām to vēlies.
Tālākās grāmatas nodaļas mūs aizved uz Indiju, Ēģipti, Dienvidāfriku - vietām, kur Čērčils jaunības dienās karoja, reizēm rodas sajūta, ka drusku "minhauzenisma" šajos aprakstos ir, bet patiesībā laikam - nemaz ne daudz. Katrā ziņā militārā daļa mani interesēja ievērojami mazāk, jo es par visiem šiem angļu 19.gadsimta beigu-20.gadsimta paša sākuma kariem nezinu gandrīz neko un tuvākajā laikā droši vien nevienu tiem veltītu slēpni arī nemeklēšu. Bet grāmata - interesanta un pamācoša.
2013-01-19
comments powered by Disqus