Kazhes pierakstu burtnīca

Filmas nosaukuma latviskojums vēsta "Islandes amazone", oriģinālā tas vēsta "Sieviete dodas karā", un lietas būtību šī detaļa patiešām nemaina. Filma vēsta par vienu par savu taisnību ļoti pārliecinātu sievieti, kura mēģina apturēt Ķīnas investoru ienākšanu metalurģijas rūpnīcā Islandē. Jāatzīst, ka Latvijā šāda parādība ir ļoti labi zināma, un arī es laikam jau esmu pieskaitāms tiem Ceha labprāt izsmejamajiem antiņiem, kuri saka: "Būtu baigi forši, ja šo radioaktīvo atkritumu izgāztuvi ierīkotu kaut kur citur, nevis pie manām namdurvīm." Vienlaikus, protams, naudu vajag visiem, ekonomika jāstiprina un tā tālāk. Ja viss būtu tik vienkārši kā izvēle starp labo un slikto, tad par šiem jautājumiem vispār varētu nerunāt.

Ja nu kas, Islandes vēsturē var atrast kaut ko itin līdzīgu šīs filmas sižetam. Proti, divdesmitā gadsimta sākumā zemes īpašnieki bija ļāvuši investoriem uzbūvēt dambi uz kādas upes Islandē, kuram būtu vajadzējis likvidēt vienu no šīs salas gleznainākajiem ūdenskritumiem, Gullfosu. Un viena no bijušajiem zemes īpašniekiem (kurš bija atbalstījis šo teicamo finansiāli noderīgo iniciatīvu) meita sāka protestus pret šo ieceri, uzsāka tiesvedību, daudzkārt mēroja ar kājām ceļu uz Reikjavīku un atpakaļ, draudēja noslīcināties ūdenskritumā. Avoti gan vēsta, ka lielā mērā dambi neuzbūvēja nevis viņas darbību un tiesāšanās (lai arī viņas juristam bija lemts kļūt par pirmo Islandes prezidentu) dēļ, bet gan tālab, ka projekts izrādījās finansiāli nejēdzīgs. Tomēr, kā lai arī nebūtu, laikā pirms Covid Gullfoss bija viens no populārākajiem tūrisma objektiem Islandē un diez vai kādam tagad ienāktu prātā to likvidēt.

Filma gan galīgi nav par Sigriduru Tomassdotiru (Gullfosa aizstāvi), bet gan par kādu mūsdienu Islandē dzīvojošu kordiriģenti, kura atkal un atkal sabotē elektrolīniju, traucējot metalurģijas rūpnīcas elektroapgādi un darot ķīniešu investorus mazāk ieinteresētus attīstīt šo uzņēmumu. Kad kļūst skaidrs, ka ilgi viņa vairs sabotēt nevarēs, viņa izplata savu manifestu, kuram vajadzētu pavērst sabiedrības uzmanību uz ekoloģiskajām problēmām, taču ekonomiskais pretspēks izrādās pārāk liels un rezultātā sabiedrības uzmanība tiek pavērsta uz to, ka kaut kāda sabotiere mēģina čakarēt jau tāpat trauslo ekonomiku. Plus vēl paralēli pēc ilga gaidīšanas laika viņai rodas iespējas adoptēt bērnu - četrus gadus vecu meiteni no Austrumukrainas, kura karā zaudējusi visu ģimeni. Šādā veidā filmas varonei rodas iespēja pievērsties kaut kam patiešām konstruktīvam un skaidram.

Cik dīvaini lai tas arī nebūtu, bet itin lielā mērā šī filma ir komēdija, lai arī tās apskatītie jautājumi galīgi nav komiski. Un šī filma ir laba, ticama, tāds kvalitatīvs ziemeļvalstu kino, kāds man allaž gājis pie sirds. Gribu uzslavēt arī filmas beigas, kuras ir emocionāli spēcīgas, daudznozīmīgas un neizvēlas skaidri iet ne amerikānisko (labais vienmēr uzvar), ne eiropeisko (varonis mirst ar tuberkulozi) ceļu.