Wonder Wheel
Vudijs Alens šobrīd noteikti nav savas slavas zenītā. Pat ignorējot viņa vecumu un to, ka arī vairākas viņa filmas pirms šīs nekādus sevišķus sasniegumus neguva (kopš Blue Jasmine nekā kritiķu mīlēta viņam nebija sanācis), līdz ar #MeToo parādīšanos cilvēki atcerējās arī to, ka Vudijs Alens jau nu gan ir tipisks vecs Holivudas izvirtulis, kurš, iespējams, ir klasificējams arī kā pedofils. Taču tā kā es cenšos sekot principam, ka man mākslas pasaulē rūp tas, kas ir ticis radīts, nevis tas, kas ir tā radītājs, tad manu viedokli par Alenu kā režisoru īsti nevar ietekmēt mans viedoklis par viņu kā cilvēku. Taču, domājams, pašam Alenam vajadzētu saprast, ka šobrīd viņš varētu uzfilmēt arī jaunu "Annie Hall", bet uz daudz labu vārdu tāpat cerēt nenāktos.
Lieki teikt, ka tā nav, ka "Brīnumu rats" būtu kaut kas tik satriecoši labs, lai tai būtu perspektīvas mainīt sabiedrisko domu. Taču tā arī nebūt nav tik slikta kā atsauksmes par to.
Filmas darbība risinās Konīailendā, Ņujorkā, pagājušā gadsimta piecesmito gadu sākumā. Tās galvenie varoņi strādā atrakciju parkā, tāpēc arī brīnumu rats. Pazudusī meita atgriežas pie tēva, ar kuru viņa sanīdās, kad izvēlējās apprecēties ar gangsteri, bet tagad apstākļi ir tādi, ka šī konflikta rezultātā tēva mājas būs pēdējā vieta, kur vīra drauģeļi viņu varētu meklēt, un viņiem ir pamats viņu meklēt. Tēvam tikām tagad ir cita sieva, kurai savukārt ir arī mīļākais. Un tas vēl viss būtu normāli, kamēr šis mīļākais neiepazīstas ar viņas audžumeitu.
Saturiski tas droši vien izklausās pēc tīrā ziepju operas sižeta, kam situāciju neuzlabo apstāklis, ka mīļāko - pludmales patruļas dalībnieku un potenciālu dramaturgu - atveido neviens cits kā izbijušais tīņu mīlulis Džastins Timberleiks. Patiesībā es gan nemaz nezinu - varbūt arī mūsdienu tīnēm Džastins patīk, tur būtu jāveic rūpīgāka izpēte, uz kādu es neesmu gatavs. Taču Vudijs Alens tāpēc jau ir Vudijs Alens, lai no diezgan banāla materiāla izveidotu nebūt ne banālu stāstu.
Patiesībā gan no četriem filmas varoņiem tikai viens tēls ir ar dziļumu, bet pluss ir tajā, ka šo tēlu atveido Keita Vinsleta. Un lai arī viņa savulaik bija "tā meitene no Titānika", tā jau ļoti sen nav patiesībā, viņai kontā ir kaudzēm izcilu lomu, un arī šeit viņa ir lieliska kā sieviete, kura kādreiz bija gandrīz kļuvusi par aktrisi, bet tagad jau gana daudzus gadus katru dienu spēlē lomu, par kuru viņa galīgi nav sajūsmā - proti, viņa atveido viesmīli ieskrietuvē (bet uzsver, ka tā ir tikai loma, nevis viņas būtība). Kad no viņas ir aizlaidies viņas bērna tēvs (un tajā viņa vaino sevi), viņa ir sagājusi kopā ar par atraitni kļuvušo Hamptiju (Džims Beluši), kas ir lāga cilvēks, bet alkoholiķis, un kuru nav īsti iespējams mīlēt. Un te, kad viņa jau bija gandrīz jutusies pilnīgi pazudusi, uzpeldēja tas smukais pludmales glābējs, kurā viņa galīgi negrasās dalīties ar sava vīra meitu.
Filma nav izcili jautra, bet tāpēc jau Alens ir Alens, lai varētu šādu stāstu pasniegt izklaidējoši, un izklaidējošs tas ir. Skaidrs, ka es šo filmu aizmirsīšu itin ātri, un diez vai, sarindojot visas Alena filmas no labākās līdz sliktākajai, tā būtu pirmajā pusē, bet iespaidi par to vismaz īstermiņā bija labi, un kaut vai tīri Vinsletas dēļ to ir vērts redzēt.
Lieki teikt, ka tā nav, ka "Brīnumu rats" būtu kaut kas tik satriecoši labs, lai tai būtu perspektīvas mainīt sabiedrisko domu. Taču tā arī nebūt nav tik slikta kā atsauksmes par to.
Filmas darbība risinās Konīailendā, Ņujorkā, pagājušā gadsimta piecesmito gadu sākumā. Tās galvenie varoņi strādā atrakciju parkā, tāpēc arī brīnumu rats. Pazudusī meita atgriežas pie tēva, ar kuru viņa sanīdās, kad izvēlējās apprecēties ar gangsteri, bet tagad apstākļi ir tādi, ka šī konflikta rezultātā tēva mājas būs pēdējā vieta, kur vīra drauģeļi viņu varētu meklēt, un viņiem ir pamats viņu meklēt. Tēvam tikām tagad ir cita sieva, kurai savukārt ir arī mīļākais. Un tas vēl viss būtu normāli, kamēr šis mīļākais neiepazīstas ar viņas audžumeitu.
Saturiski tas droši vien izklausās pēc tīrā ziepju operas sižeta, kam situāciju neuzlabo apstāklis, ka mīļāko - pludmales patruļas dalībnieku un potenciālu dramaturgu - atveido neviens cits kā izbijušais tīņu mīlulis Džastins Timberleiks. Patiesībā es gan nemaz nezinu - varbūt arī mūsdienu tīnēm Džastins patīk, tur būtu jāveic rūpīgāka izpēte, uz kādu es neesmu gatavs. Taču Vudijs Alens tāpēc jau ir Vudijs Alens, lai no diezgan banāla materiāla izveidotu nebūt ne banālu stāstu.
Patiesībā gan no četriem filmas varoņiem tikai viens tēls ir ar dziļumu, bet pluss ir tajā, ka šo tēlu atveido Keita Vinsleta. Un lai arī viņa savulaik bija "tā meitene no Titānika", tā jau ļoti sen nav patiesībā, viņai kontā ir kaudzēm izcilu lomu, un arī šeit viņa ir lieliska kā sieviete, kura kādreiz bija gandrīz kļuvusi par aktrisi, bet tagad jau gana daudzus gadus katru dienu spēlē lomu, par kuru viņa galīgi nav sajūsmā - proti, viņa atveido viesmīli ieskrietuvē (bet uzsver, ka tā ir tikai loma, nevis viņas būtība). Kad no viņas ir aizlaidies viņas bērna tēvs (un tajā viņa vaino sevi), viņa ir sagājusi kopā ar par atraitni kļuvušo Hamptiju (Džims Beluši), kas ir lāga cilvēks, bet alkoholiķis, un kuru nav īsti iespējams mīlēt. Un te, kad viņa jau bija gandrīz jutusies pilnīgi pazudusi, uzpeldēja tas smukais pludmales glābējs, kurā viņa galīgi negrasās dalīties ar sava vīra meitu.
Filma nav izcili jautra, bet tāpēc jau Alens ir Alens, lai varētu šādu stāstu pasniegt izklaidējoši, un izklaidējošs tas ir. Skaidrs, ka es šo filmu aizmirsīšu itin ātri, un diez vai, sarindojot visas Alena filmas no labākās līdz sliktākajai, tā būtu pirmajā pusē, bet iespaidi par to vismaz īstermiņā bija labi, un kaut vai tīri Vinsletas dēļ to ir vērts redzēt.
2018-09-24
comments powered by Disqus