Yesterday
No filmas, kuras galvenais varonis kādas mistiskas anomālijas dēļ kļūst par vienīgo cilvēku pasaulē, kas atcerās grupu "The Beatles" un tās dziesmas, tādējādi varot veidot pats savu superzvaigznes karjeru, neko super fenomenālu es negaidīju. Vienlaikus "Yesterday" var lepoties ar to, ka to ir režisējis Denijs Boils, kura kontā ir tādas filmas kā "Trainspotting", "The Beach", "28 Days Later", "Sunshine", "Slumdog Millionaire", "127 Hours", "Steve Jobs" u.t.t. - proti, viņš ir radījis ļoti iespaidīgus darbus visdažādākajos žanros un visdažādākajos apstākļos. Šajā filmā otrs skanīgākais vārds ir scenārists Ričards Kērtiss - romantisko komēdiju guru, kura kontā ir "Četras kāzas un vienas bēres", "Notting Hill", "Bridžetas Džonsas dienasgrāmata", "Love Actually" un "The Boat That Rocked". Proti, Kērtiss labi pārvalda tēmu romantika + mūzika, turklāt - ne pašā banālākajā tā izpausmē.
Kas šeit iepriekš nebija superslavens (un tas arī ir pilnīgi pareizi) ir galvenās lomas atveidotājs. Himešs Patels iepriekš pat Lielbritānijā bija zināms tikai kā seriālu aktieris, bet te viņš uzreiz ir galvenajā lomā skanīgā filmā, kas atbilst tam, ka arī viņa varonis ir čalis no nekurienes. Viņa romantiskā ekrāna partnere Lilija Džeimsa gan jau iepriekš bija izsitusies kino jomā, taču (manuprāt) viņa joprojām ir lētāka alternatīva Keirai Naitlijai, kurai viņa ir uzkrītoši līdzīga. Un vēl te piedalās visas Lielbritānijas mīlulītis Eds Šīrans, kurš atveido Edu Šīranu (man gan būtu prasījies, lai viņa varonis būtu bišķi vairāk edgy un nevis tāds jaukais puisītis, kurš ir gatavs vajadzības gadījumā paiet malā, kad atklājies, ka ir kāds par viņu talantīgāks un populārāks). Savā ziņā jau ir tā, ka ir ļoti grūti uztaisīt nebaudāmu filmu ar bītlu dziesmām, jo audio materiāls ir tik spēcīgs, ka tas (vismaz manās un miljonu citu cilvēku) acīs spēj piedot dažādus trūkumus.
Sižeta pamatlīnija, kas vēsta par Džeka Malika muzikālo karjeru, par spīti tam, ka tā, protams, ir totāla fantāzija, mani vismaz pārliecināja - es pat būtu gatavs teikt, ka šis stāsts tiek pasniegts reālistiskā manierē un es spēju noticēt gan varoņa struggle, uzņemoties mūzikas mesijas lomu, pašam lieliski apzinoties, ka viņš ir viltvārdis. To pašu es gan neteiktu par stāstu par Džeka un Eilijas attiecībām, kuras mistiskā kārtā ilgus gadus nav izkāpušas ārā no "mēs esam tikai draugi, lai gan visi domā, ka esam pārītis stadijas", lai gan kopš sākta gala viņi viens otru mīl, bet nav viens otram to pateikuši. Es saprotu, ka Kērtiss cenšas radīt tādu rūgti saldu romantisku padzērienu, taču no nekurienes uzburtā drāma nav pārliecinoša - viņu attiecību nedienas ir tik ļoti uzkrītoši uzrakstītas, lai padarītu stāstu dramatiskāku, ka tā vien gribas kliegt: nu, nopisieties taču beidzot vienreiz un liecieties mierā ar to stulbo izlikšanos! (iespējams, var izteikties korektāk, bet tu saprati manu domu). Toties, par ko es filmu varu uzslavēt - tie ir bītlu dziesmu aranžējumi un Patela dziedāšana, kas kopumā ir daudz pārliecinošāka nekā aktieru dziedājums Across the Universe filmā. Ja tev ir tuvi bītli - noteikti šo filmu ir vērts noskatīties! Ja tev bītlu mūzika ir pilnīgi vienaldzīga, tad es pat īsti nezinu, ko lai saku, jo nesaprotu, kā tas ir iespējams.
Kas šeit iepriekš nebija superslavens (un tas arī ir pilnīgi pareizi) ir galvenās lomas atveidotājs. Himešs Patels iepriekš pat Lielbritānijā bija zināms tikai kā seriālu aktieris, bet te viņš uzreiz ir galvenajā lomā skanīgā filmā, kas atbilst tam, ka arī viņa varonis ir čalis no nekurienes. Viņa romantiskā ekrāna partnere Lilija Džeimsa gan jau iepriekš bija izsitusies kino jomā, taču (manuprāt) viņa joprojām ir lētāka alternatīva Keirai Naitlijai, kurai viņa ir uzkrītoši līdzīga. Un vēl te piedalās visas Lielbritānijas mīlulītis Eds Šīrans, kurš atveido Edu Šīranu (man gan būtu prasījies, lai viņa varonis būtu bišķi vairāk edgy un nevis tāds jaukais puisītis, kurš ir gatavs vajadzības gadījumā paiet malā, kad atklājies, ka ir kāds par viņu talantīgāks un populārāks). Savā ziņā jau ir tā, ka ir ļoti grūti uztaisīt nebaudāmu filmu ar bītlu dziesmām, jo audio materiāls ir tik spēcīgs, ka tas (vismaz manās un miljonu citu cilvēku) acīs spēj piedot dažādus trūkumus.
Sižeta pamatlīnija, kas vēsta par Džeka Malika muzikālo karjeru, par spīti tam, ka tā, protams, ir totāla fantāzija, mani vismaz pārliecināja - es pat būtu gatavs teikt, ka šis stāsts tiek pasniegts reālistiskā manierē un es spēju noticēt gan varoņa struggle, uzņemoties mūzikas mesijas lomu, pašam lieliski apzinoties, ka viņš ir viltvārdis. To pašu es gan neteiktu par stāstu par Džeka un Eilijas attiecībām, kuras mistiskā kārtā ilgus gadus nav izkāpušas ārā no "mēs esam tikai draugi, lai gan visi domā, ka esam pārītis stadijas", lai gan kopš sākta gala viņi viens otru mīl, bet nav viens otram to pateikuši. Es saprotu, ka Kērtiss cenšas radīt tādu rūgti saldu romantisku padzērienu, taču no nekurienes uzburtā drāma nav pārliecinoša - viņu attiecību nedienas ir tik ļoti uzkrītoši uzrakstītas, lai padarītu stāstu dramatiskāku, ka tā vien gribas kliegt: nu, nopisieties taču beidzot vienreiz un liecieties mierā ar to stulbo izlikšanos! (iespējams, var izteikties korektāk, bet tu saprati manu domu). Toties, par ko es filmu varu uzslavēt - tie ir bītlu dziesmu aranžējumi un Patela dziedāšana, kas kopumā ir daudz pārliecinošāka nekā aktieru dziedājums Across the Universe filmā. Ja tev ir tuvi bītli - noteikti šo filmu ir vērts noskatīties! Ja tev bītlu mūzika ir pilnīgi vienaldzīga, tad es pat īsti nezinu, ko lai saku, jo nesaprotu, kā tas ir iespējams.
2020-04-07
comments powered by Disqus