Sestklasnieki neraud
Pirmais, ko vērts zināt, pirms lasīt grāmatu "Sestklasnieki neraud", ir tas, ka tās lasītāji gan raud, neatkarīgi no tā, vai viņi ietu sestajā vai manā gadījumā apmēram trīsdesmit sestajā klasē (proti, sestklasnieks biju pirms plus-mīnus 30 gadiem). Otrais, ja nu tu sadomā šo grāmatu lasīt, publiska vieta, piemēram, meiteņu futbola turnīrs, nebūs labākā izvēle lasīšanai. Vismaz - ja tev nepatīk raudāt citu priekšā. Turklāt tieši futbols un tieši meiteņu galīgi nebūs tie apstākļi, kas aizsargās pret raudāšanu šīs grāmtas gadījumā.
Stāsts ir autora lielā mērā paša pieredzēts - viņš savulaik bija skolotājs, un viņa klasē bija meitene, kas saslima ar leikēmiju. Par to arī ir šī grāmata - par jautru un dzīvespriecīgu meiteni vārdā Akija, kurai ļoti labi padodas futbols un ne vienmēr padodas sadzīvot ar klasesbiedriem, taču pēkšņi viņai sāk uznākt negaidīti vājuma brīži un, nu, jā - nekā ļoti iepriecinoša tajā visā nav. Grāmata gan nav viena vienīga depresija - tajā ir ļoti daudz gaišuma, un pat tie tēli, kuri sākumā drīzāk pretendē uz antagonistu statusu, atklāj sevī kādas cilvēcīgās puses. Vispār jau Marina šo grāmatu bija pirkusi Esterei, bet droši var teikt, ka pirmklasniecei, kurai pat no "Straumes" skatīšanās ir bail, šī nebūs piemērota lasāmviela. Droši vien tā pati sestā klase, par kuru vēsta grāmata, arī būs īstā mērķauditorijas apakšējā vecuma robeža, taču galīgi nav tā, ka pieaugušais nevarētu šo lasīt, turklāt - viņš to lasīs ar citu dzīves pieredzes bagāžu un, iespējams, līdzīgi kā tas ir ar slimībām, kuras tu kā bērns pārciet vieglākā formā (piemēram, vējbakas), arī šī grāmata pieaugšajam būs daudz smagāka - jo tev ir vairāk references punktu, un ir daudz vairāk iemeslu, kālab tu šo stāstu varētu uztvert kā daudz personiskāku, kamēr bērns, iespējams, tam pāries pāri ar mazākiem pārdzīvojumiem (bet tas noteikti atkarīgs no konkrētā bērna).
Grāmata, protams, ir skumja, un pieaugošā mērā skumja - bet es neteiktu, ka tā ir tieši bezcerības pārņemta. Skaidrs, ka autors tiešām šo tēmu bija izdzīvojis, un līdz ar to teksts šķiet absolūti patiess, sirsnīgs un tiešām skaista piemiņa ne tikai Akijas prototipam, bet arī citiem bērniem. Lasīt šo grāmatu (tālāk kā pirmo nodaļu) priekšā bērniem, diez vai būtu prāta lieta - bet pēc dažiem gadiem Esterei noteikti būtu vērts šo grāmatu izlasīt. (bet skatīties kādu no šīs grāmatas ekranizācijām es gan diez vai būtu gatavs)
Stāsts ir autora lielā mērā paša pieredzēts - viņš savulaik bija skolotājs, un viņa klasē bija meitene, kas saslima ar leikēmiju. Par to arī ir šī grāmata - par jautru un dzīvespriecīgu meiteni vārdā Akija, kurai ļoti labi padodas futbols un ne vienmēr padodas sadzīvot ar klasesbiedriem, taču pēkšņi viņai sāk uznākt negaidīti vājuma brīži un, nu, jā - nekā ļoti iepriecinoša tajā visā nav. Grāmata gan nav viena vienīga depresija - tajā ir ļoti daudz gaišuma, un pat tie tēli, kuri sākumā drīzāk pretendē uz antagonistu statusu, atklāj sevī kādas cilvēcīgās puses. Vispār jau Marina šo grāmatu bija pirkusi Esterei, bet droši var teikt, ka pirmklasniecei, kurai pat no "Straumes" skatīšanās ir bail, šī nebūs piemērota lasāmviela. Droši vien tā pati sestā klase, par kuru vēsta grāmata, arī būs īstā mērķauditorijas apakšējā vecuma robeža, taču galīgi nav tā, ka pieaugušais nevarētu šo lasīt, turklāt - viņš to lasīs ar citu dzīves pieredzes bagāžu un, iespējams, līdzīgi kā tas ir ar slimībām, kuras tu kā bērns pārciet vieglākā formā (piemēram, vējbakas), arī šī grāmata pieaugšajam būs daudz smagāka - jo tev ir vairāk references punktu, un ir daudz vairāk iemeslu, kālab tu šo stāstu varētu uztvert kā daudz personiskāku, kamēr bērns, iespējams, tam pāries pāri ar mazākiem pārdzīvojumiem (bet tas noteikti atkarīgs no konkrētā bērna).
Grāmata, protams, ir skumja, un pieaugošā mērā skumja - bet es neteiktu, ka tā ir tieši bezcerības pārņemta. Skaidrs, ka autors tiešām šo tēmu bija izdzīvojis, un līdz ar to teksts šķiet absolūti patiess, sirsnīgs un tiešām skaista piemiņa ne tikai Akijas prototipam, bet arī citiem bērniem. Lasīt šo grāmatu (tālāk kā pirmo nodaļu) priekšā bērniem, diez vai būtu prāta lieta - bet pēc dažiem gadiem Esterei noteikti būtu vērts šo grāmatu izlasīt. (bet skatīties kādu no šīs grāmatas ekranizācijām es gan diez vai būtu gatavs)
2025-03-01