Dienasgrāmata
Zane Daudziņa perfekti izvēlējās laiku, kad sākt rakstīt dienasgrāmatu - līdz ar 2020. gada sākumu, proti, brīdī, kad Corona bija tikai alus, bet Uhaņa - tikai pilsēta Ķīnā, kuras vārds standarta rietumniekam neko neizteica. Ja tā tas būtu palicis, diez vai šī dienasgrāmata kādā brīdī kļūtu publiska, jo pašai tās autorei būtu citi darbi, kam pievērsties, un arī no potenciālā lasītāja viedokļa tas būtu tikai viena (lai arī nenoliedzami ļoti interesanta) cilvēka stāsts, bet ne laikmeta liecība. Taču notika tas, kas notika, un līdz ar to "Dienasgrāmata" ir pieejama ne tikai Zanei, Vilim un viņu bērniem, bet arī visiem pārējiem latviski lasīt pratējiem. Mazliet ciniski jāpiebilst, ka viņu bērnu un vēl jaunākai paaudzei līdz ar to - tikai daļēji.
Par sevi varu atzīt, ka šo grāmatu es būtu lasījis ar pilnīgi citām acīm, ja tā manās rokās būtu nonākusi ātrāk, neilgi pēc tās izdošanas. Tolaik visi Covid-tēmas jautājumi man bija asāki, noteikti es būtu sūdzējies, ka Zane un viņas ģimene pārāk skeptiski izturas pret drošības pasākumiem, atļaujas pārāk daudz vaļību un tā tālāk. Un tas - ņemot vērā, ka nemaz tik vieglprātīga viņu attieksme nebija, autore regulāri piemin satraukumu par gados vecākiem tuviniekiem un nebūt nepūš: "Pandēmijas nav!" stabulē.
Tikām tagad varu atskatīties ar vēsu prātu, apzinoties, ka mēs patiešām bijām diezgan top līmeņa panikotāji (vienlaikus - ar tā brīža zināšanām tā man joprojām šķiet, ka bija saprotama rīcība), un kaut kādā mērā varu saprast, kā tolaik jutās aktieri, runas pedagogi un citi cilvēki, kuru dzīvi vīruss ietekmēja daudz radikālāk kā mūsējo. Turklāt nav jau tā, ka Daudziņa to vien dara kā kritizē valdības lēmumus (maksimums, kas tur parādās, ir vilšanās sajūta). Vienīgais, kā man pietrūkst šajā grāmatā Covid sakarā, ir brīnumvakcīnas gaidas, šis vārds tur vispār ne reizes neparādās, tas pat mazliet pārsteidz. Bet, lai vai kā nebūtu, šobrīd man nav nekādas motivācijas kritizēt Zani un Vili par nepareizām izvēlēm.
Vienlaikus šī grāmata, protams, nav tikai par vīrusu. Otra centrālā tēma ir autores nebeidzamā cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Un ar sevis pašas disciplinēšanu, elpojot kā Vimam Hofam, dietējot un vingrojot, jo aktiera profesija galīgi nav tā, kur var palaisties pat tad, kad izrādes nenotiek. Un, protams, itin daudz ir prokrastinācijas aprakstu, darot teju visu iespējamo, lai tikai nebūtu jāraksta tā sasodītā doktora disertācija. Loģiski, ka lasītājam ar šo nav grūti identificēties.
Savā privātajā dzīvē Zane Daudziņa lasītāju laiž tik dziļi, cik jūtas komfortabli, un Vilis no skatieniem tiek vairāk pasargāts, kas arī ir saprotams. Taču, kad reizēm priekškars krīt, tas ir jo interesantāk. Zane Daudziņa raksta vienkārši, bet nebūt ne sekli, un reizēm grāmata tevi smīdina (kā stāstā par Viļa piecdesmito dzimšanas dienu un jaunieti Andri Keišu), reizēm tu jūti drāmu mazajās lietās (kā tas ir atgadījumā ar sikspārni), un beigu beigās šī grāmata ir vairāk nekā tikai liecība par pirmo covid gadu, bet arī apcere par to, kas dzīvē ir svarīgākais un kas - tikai fona troksnis. Pat, ja ar teātra pasauli esi uz Jūs, "Dienasgrāmatu" būs lasīt interesanti, bet jo vairāk tev konteksta, jo, protams, labāk.
Par sevi varu atzīt, ka šo grāmatu es būtu lasījis ar pilnīgi citām acīm, ja tā manās rokās būtu nonākusi ātrāk, neilgi pēc tās izdošanas. Tolaik visi Covid-tēmas jautājumi man bija asāki, noteikti es būtu sūdzējies, ka Zane un viņas ģimene pārāk skeptiski izturas pret drošības pasākumiem, atļaujas pārāk daudz vaļību un tā tālāk. Un tas - ņemot vērā, ka nemaz tik vieglprātīga viņu attieksme nebija, autore regulāri piemin satraukumu par gados vecākiem tuviniekiem un nebūt nepūš: "Pandēmijas nav!" stabulē.
Tikām tagad varu atskatīties ar vēsu prātu, apzinoties, ka mēs patiešām bijām diezgan top līmeņa panikotāji (vienlaikus - ar tā brīža zināšanām tā man joprojām šķiet, ka bija saprotama rīcība), un kaut kādā mērā varu saprast, kā tolaik jutās aktieri, runas pedagogi un citi cilvēki, kuru dzīvi vīruss ietekmēja daudz radikālāk kā mūsējo. Turklāt nav jau tā, ka Daudziņa to vien dara kā kritizē valdības lēmumus (maksimums, kas tur parādās, ir vilšanās sajūta). Vienīgais, kā man pietrūkst šajā grāmatā Covid sakarā, ir brīnumvakcīnas gaidas, šis vārds tur vispār ne reizes neparādās, tas pat mazliet pārsteidz. Bet, lai vai kā nebūtu, šobrīd man nav nekādas motivācijas kritizēt Zani un Vili par nepareizām izvēlēm.
Vienlaikus šī grāmata, protams, nav tikai par vīrusu. Otra centrālā tēma ir autores nebeidzamā cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Un ar sevis pašas disciplinēšanu, elpojot kā Vimam Hofam, dietējot un vingrojot, jo aktiera profesija galīgi nav tā, kur var palaisties pat tad, kad izrādes nenotiek. Un, protams, itin daudz ir prokrastinācijas aprakstu, darot teju visu iespējamo, lai tikai nebūtu jāraksta tā sasodītā doktora disertācija. Loģiski, ka lasītājam ar šo nav grūti identificēties.
Savā privātajā dzīvē Zane Daudziņa lasītāju laiž tik dziļi, cik jūtas komfortabli, un Vilis no skatieniem tiek vairāk pasargāts, kas arī ir saprotams. Taču, kad reizēm priekškars krīt, tas ir jo interesantāk. Zane Daudziņa raksta vienkārši, bet nebūt ne sekli, un reizēm grāmata tevi smīdina (kā stāstā par Viļa piecdesmito dzimšanas dienu un jaunieti Andri Keišu), reizēm tu jūti drāmu mazajās lietās (kā tas ir atgadījumā ar sikspārni), un beigu beigās šī grāmata ir vairāk nekā tikai liecība par pirmo covid gadu, bet arī apcere par to, kas dzīvē ir svarīgākais un kas - tikai fona troksnis. Pat, ja ar teātra pasauli esi uz Jūs, "Dienasgrāmatu" būs lasīt interesanti, bet jo vairāk tev konteksta, jo, protams, labāk.
2023-07-11
comments powered by Disqus