Bērnudienas komunālijā
Tas, cik ļoti Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas komunālijā" ir kļuvušas par dižpārdokli, vislabāk izjūtams, apskatoties Rīgas centrālās bibliotēkas kopkatalogā. Bibliotēkās kopā ir 35 šīs grāmatas eksemplāri. Tas, ka neviens no tiem patlaban nav pieejams lasītājiem, būtu sīkums. Būtiskākais ir pieraksta rinda. Ja tev ikurāt 2024. gada 6. decembrī sagribētos tikt pie šīs grāmatas bibliotēkā, vistātrāk rinda varētu pienākt, ja to rezervēsi Jaunciema filiālē - tur priekšā tikai pieci lasītāji, pa sešiem cilvēkiem pirms tevi jau gaida Bolderājā un Sarkandaugavā, tikām Centrālajā bibliotēkā rindā pēc tās iestājušies 45 cilvēki. Kārtīga deficīta prece, gluži kā grāmatā aprakstītajos laikos.
Pie sava eksemplāra tiku, to saņēmis kā dāvanu dzimšanas dienā, lai gan abi ar Marinu apzināmies - nav pamata gaidīt, ka šī grāmata būs kaut kas Tāds. Labi uzķerta tēma, kas uzrunā daudzus (apvienojot vieniem nostaļģiju pēc jaunības, citiem - atstāstot it kā ne tik ļoti senus, tomēr ļoti citādus laikus, vienlaikus - bez jūsmošanas par tiem laikiem), plus iepriekšējās Zanes Daudziņas grāmatas (dienasgrāmatas) jau arī bija gana populāras, tad vēl arī, šķiet, ka pie mārketinga bija piestrādāts, un bum! "Bērnudienas komunālijā" ir droši vien gada lasītākā grāmata Latvijā. Tas, savukārt, automātiski nozīmē, ka tai ir minimālas iespējas reāli attaisnot savu reputāciju.
Savu nosaukumu grāmata noteikti attaisno - lielā mērā tā stāsta par uzaugšanu komunālajā dzīvoklī padomju Rīgā, un pat tās nodaļas, kuras atkāpjas ārpus mitekļa Sarkanarmijas ielā, tāpat jau par komunāliju vien vēsta - jo visa padomju savienība jau bija tāds viens liels komunālais dzīvoklis, kur tev apkārt ir gan no sazinkurienes ieradušās agresīvas dāmītes, kurām visur rādās fašisti, gan savulaik inteliģenti, bet laika gaitā totāli degradējušies profesori, kas nekad nemazgājas, toties staigā pa dzīvokli ar plikām olām un pie pirmās izdevības iestūķēs savu netīro karoti tavā sautējumā.
Epizodes grāmatā nav hronoloģiskā secībā, kaut kāda partitūra tam visam noteikti ir, lai gan tā īsti man to neizdevās nolasīt - pat ne tādā mērā, ka ja personāžs jau vienreiz ir nomiris, ka viņš nākamajās ainās neparādīsies, tā tas gluži nav. Liela daļa stāstu nav tik ļoti specifiski padomiskas un vairāk vēsta par bērnību kā tādu, protams, bērnību laikā pirms TikToka un citām šausmām, bet ne tieši padomju bērnību - īpaši jau tas attiecas uz epizodēm Zanes laukos Skrīveros. Viņas rakstības maniere ir vienkārša un skaidra, kā to jau arī varētu sagaidīt no runas pedagoģes, bez liekvārdības, bez nevajadzīga sentimenta un arī ar minimālu vērtējuma klātbūtni. Brīžam gan autore izkāpj ārpus bērnības robežām - tā viena no noslēdzošajām epizodēm (ka tik ne pati pēdējā) vēsta par barikāžu laiku, kad viņas ģimene gan patiešām vēl mita tajā pašā komunālajā dzīvoklī, taču 23 gadus vecajai Zanei droši vien "bērnudienas" bija jau garām. Bet nē - nav tā, ka tas traucē, tas drīzāk gan pilda funkcijas - paķert vēl kādu atmiņu tēmu, vēl kaut ko uzjundīt, un tas strādā - ne velti autore daudz stāstījusi par to, kā ar viņu sazinās visdažādāko paaudžu lasītāji saistībā ar savām līdzīgām vai arī atšķirīgām bērnības pieredzēm. Stīga ir noķerta labi.
Bet - vai šī grāmata tiešām ir kaut kas tāds, kam vajadzētu atrasties katra latvieša bibliotēkā? Vai tā sniedz kaut ko vairāk nekā izklaidi? Ne viss te, protams, ir hi hi un ha ha, ir jau arī skaudrākas tēmas, bet tas nemaina faktu, ka man nebija tā, ka šī grāmata būtu kaut kādas baigākās emocijas manī izraisījusi, kaut ko atmodinājusi vai likusi kaut ko pārdomāt par dzīvi un pagātni. Protams, mana saskarsme ar komunālajiem dzīvokļiem bijusi minimāla, bet diez vai tajā ir sāls - kā nekā arī par mani daudz jaunāki lasītāji ir šajā grāmatā atraduši kaut ko vairāk nekā es. Iespējams, atslēga ir tajā, ka visa šī tematika man ir no citiem literāriem un kino darbiem labi pazīstama, bet - tas nav mans stāsts. Proti, emocionālā līmenī tas man nav aktuāls, bet faktoloģiskā līmenī lielāko daļu no tā visa es jau zinu (ok, varbūt izņemot saistību starp Zani Daudziņu un ievērojamo režisoru Voldemāru Pūci). Tad nu sanāk, ka mans iespaids par šo grāmatu ir tāds, ka tas ir kvalitatīvs amatnieka darbs, bet kaut kādu baigāko spiegšanu sajūsmā no manis par to sagaidīt nevar. Zanes Daudziņas dienasgrāmatas tad jau man šķita oriģinālākas.
Pie sava eksemplāra tiku, to saņēmis kā dāvanu dzimšanas dienā, lai gan abi ar Marinu apzināmies - nav pamata gaidīt, ka šī grāmata būs kaut kas Tāds. Labi uzķerta tēma, kas uzrunā daudzus (apvienojot vieniem nostaļģiju pēc jaunības, citiem - atstāstot it kā ne tik ļoti senus, tomēr ļoti citādus laikus, vienlaikus - bez jūsmošanas par tiem laikiem), plus iepriekšējās Zanes Daudziņas grāmatas (dienasgrāmatas) jau arī bija gana populāras, tad vēl arī, šķiet, ka pie mārketinga bija piestrādāts, un bum! "Bērnudienas komunālijā" ir droši vien gada lasītākā grāmata Latvijā. Tas, savukārt, automātiski nozīmē, ka tai ir minimālas iespējas reāli attaisnot savu reputāciju.
Savu nosaukumu grāmata noteikti attaisno - lielā mērā tā stāsta par uzaugšanu komunālajā dzīvoklī padomju Rīgā, un pat tās nodaļas, kuras atkāpjas ārpus mitekļa Sarkanarmijas ielā, tāpat jau par komunāliju vien vēsta - jo visa padomju savienība jau bija tāds viens liels komunālais dzīvoklis, kur tev apkārt ir gan no sazinkurienes ieradušās agresīvas dāmītes, kurām visur rādās fašisti, gan savulaik inteliģenti, bet laika gaitā totāli degradējušies profesori, kas nekad nemazgājas, toties staigā pa dzīvokli ar plikām olām un pie pirmās izdevības iestūķēs savu netīro karoti tavā sautējumā.
Epizodes grāmatā nav hronoloģiskā secībā, kaut kāda partitūra tam visam noteikti ir, lai gan tā īsti man to neizdevās nolasīt - pat ne tādā mērā, ka ja personāžs jau vienreiz ir nomiris, ka viņš nākamajās ainās neparādīsies, tā tas gluži nav. Liela daļa stāstu nav tik ļoti specifiski padomiskas un vairāk vēsta par bērnību kā tādu, protams, bērnību laikā pirms TikToka un citām šausmām, bet ne tieši padomju bērnību - īpaši jau tas attiecas uz epizodēm Zanes laukos Skrīveros. Viņas rakstības maniere ir vienkārša un skaidra, kā to jau arī varētu sagaidīt no runas pedagoģes, bez liekvārdības, bez nevajadzīga sentimenta un arī ar minimālu vērtējuma klātbūtni. Brīžam gan autore izkāpj ārpus bērnības robežām - tā viena no noslēdzošajām epizodēm (ka tik ne pati pēdējā) vēsta par barikāžu laiku, kad viņas ģimene gan patiešām vēl mita tajā pašā komunālajā dzīvoklī, taču 23 gadus vecajai Zanei droši vien "bērnudienas" bija jau garām. Bet nē - nav tā, ka tas traucē, tas drīzāk gan pilda funkcijas - paķert vēl kādu atmiņu tēmu, vēl kaut ko uzjundīt, un tas strādā - ne velti autore daudz stāstījusi par to, kā ar viņu sazinās visdažādāko paaudžu lasītāji saistībā ar savām līdzīgām vai arī atšķirīgām bērnības pieredzēm. Stīga ir noķerta labi.
Bet - vai šī grāmata tiešām ir kaut kas tāds, kam vajadzētu atrasties katra latvieša bibliotēkā? Vai tā sniedz kaut ko vairāk nekā izklaidi? Ne viss te, protams, ir hi hi un ha ha, ir jau arī skaudrākas tēmas, bet tas nemaina faktu, ka man nebija tā, ka šī grāmata būtu kaut kādas baigākās emocijas manī izraisījusi, kaut ko atmodinājusi vai likusi kaut ko pārdomāt par dzīvi un pagātni. Protams, mana saskarsme ar komunālajiem dzīvokļiem bijusi minimāla, bet diez vai tajā ir sāls - kā nekā arī par mani daudz jaunāki lasītāji ir šajā grāmatā atraduši kaut ko vairāk nekā es. Iespējams, atslēga ir tajā, ka visa šī tematika man ir no citiem literāriem un kino darbiem labi pazīstama, bet - tas nav mans stāsts. Proti, emocionālā līmenī tas man nav aktuāls, bet faktoloģiskā līmenī lielāko daļu no tā visa es jau zinu (ok, varbūt izņemot saistību starp Zani Daudziņu un ievērojamo režisoru Voldemāru Pūci). Tad nu sanāk, ka mans iespaids par šo grāmatu ir tāds, ka tas ir kvalitatīvs amatnieka darbs, bet kaut kādu baigāko spiegšanu sajūsmā no manis par to sagaidīt nevar. Zanes Daudziņas dienasgrāmatas tad jau man šķita oriģinālākas.
2024-12-06
comments powered by Disqus