Esterei ļoti patika iepriekšējā Zanes Volkinšteines grāmata "Bīstamais dārziņš" un, uzzinājusi, ka tai ir turpinājums, kas turklāt vēsta par pašai Esterei šobrīd aktuālāku tēmu, protams, ka viņa vēlējās savā īpašumā iegūt arī "Bīstamo skolu". Kā jau tas ir ierasts mūsmājās, Estere gan izlasīja šo grāmatu pati, gan vēlējās, lai vakaros to lasu viņai priekšā, kā rezultātā arī man ir radies kāds priekšstats par šo izdevumu.

Tehniska atruna: šajā tekstā būs necenzēta leksika, grāmatas aprakstu nav paredzēts lasīt bērniem. Es esmu sašutis un paužu emocijas.

Uzreiz jāuzsver: mans viedoklis no Esteres iespaidiem par šo grāmatu radikāli atšķiras. Proti, mērķauditorijai (uz viena bērna piemēra) šī grāmata strādā labi, viņa smējās, juta līdzi un tā tālāk. Tikām es, kā tomēr diezgan racionāla un piekasīga būtne, Zanes Volkinšteines radītajai pasaulei nespēju noticēt. Jau "Bīstamajā dārziņā" man bija pagrūti pieņemt spēles noteikumus - tur vecākā māsa, kas pati nupat sākusi iet skolā, stāsta brālim, kam vēl tikai priekšā došanās uz bērnudārzu, kas tad tajā dārziņā labs notiek, visu notiekošo pamatīgi izpušķojot ar pārspīlējumiem. Faktiski, vienīgais, par ko neradās šaubas - ka meitene gājusi mājdārziņā, kurā, iespējams, bērni netika sevišķi labi pieskatīti. Bet, ok - lai tā būtu, tagad viņa iet skolā un tur pilnīga patvaļa vairs nav novērojama, tomēr - sasodīts, cik daudz kas tur šķiet absolūti nereālistiski.

Sāksim jau ar to, ka es nespēju noticēt Jetei kā stāstītājai un viņas brālim Bruno kā klausītājam - viņi nekādi nevelk uz sākumskolnieci un bērnudārznieku, tīri kā komunikācija starp bērniem, valoda - tas viss šķiet samākslots un neīsts. Un, kas mani īpaši kaitina, tās ir detaļas, kas tā gluži vienkārši nevarētu notikt. Piemēram, Jetes klase brauc ekskursijā ar nakšņošanu teltīs uz Igauniju. Vienas skolotājas pavadībā. Atvainojiet, bet kas tas ir par sviestu? Tajā realitātē, kurā mītu es, prastā klases pārgājienā no Zasulauka uz Dzegužkalnu nepieciešama divu vecāku klātbūtne, bet te - ar autobusu uz Igauniju, chill, nav problēmu! Tie bērni mācās pirmajā vai otrajā klasē - visiem vecākiem ok, no 27 bērniem ekskursijā aizbrauc 24, izņemot trīs saslimušos. Ok, pieņemsim, ka Jete mācības turpina privātajā, nevis pašvaldības skolā - bet tāpat es šim nespēju noticēt.

Un kas par sūdu, atvainojiet par izteicienu, ir tas, ka viens no meitenes klasesbiedriem ir aktīvs vlogeris, kas to vien dara, kā veido saturu, tai skaitā skolā? Un tas joprojām ir pilnīgi ok, pat nevienā epizodē neizskan, ka kādam pret būtu iebildumi. Ne citiem vecākiem, ne pedagogiem - ja tu gribi laivstrīmot no skolas: kur problēma? Sākumskolā, jedritvaikociņ! Jā, es saprotu, ka mēs esam nejaukie vecāki, ka mūsu meitai otrās klases beigās vispār nav nevienas savas viedierīces, bet atvainojiet - šajā realitātē arī tie sākumskolnieki, kam ir gan telefons, gan planšete, gan viedpulkstenis, gan savs geimingdators, tāpat skolas telpās vlogot nedrīkst.

Grāmatā parādās arī Covid pandēmija, bet atkal jau - pilnīgi aplamā veidā. Sākot ar to, ka man nav skaidrs, kāpēc Jetei par to, ka tāda bijusi, jāstāsta brālim, kas ir par viņu, šķiet, vien pāris gadus jaunāks un kuram tobrīd jau it kā vajadzēja iet dārziņā - un līdz ar to šo visu atcerēties. Bet pat tīri hronoloģijas ziņā tur viss ir auzās - Volkinšteines pasaulē skolu pandēmijas dēļ slēdz neilgi pirms Ziemassvētkiem un burtiski mēnesi vēlāk tā ir jau atkal vaļā. Es tikām atceros, ka Covid Latvijā ienāca martā, tad līdz pat vasarai bija radikāli ierobežojumi visam kam, vasarā tos drusku palaida vaļā, bet rudenī atkal viss pilnā sparā bija ciet. Sasodīts - Estere 2021./2022. gada ziemā vispār negāja uz dārziņu un vienīgā socializācija viņai bija futbola treniņi, kas risinājās ārā sniegā. Proti - teju divus gadus pēc tās efinās pandēmijas sākuma. Bet te - ar jauno gadu bērni atgriežas skolā, tēma slēgta!

Un, toties, lai būtu jautrāk - proti, hronoloģija būtu vispār sačakarēta, noteikti ir jau sācies pilna apjoma karš Ukrainā, Jetei ir klasesbiedrs Serhijs - puisis ratiņkrēslā. Manā pasaulē starp šo divu notikumu sākumu bija divi gadi, bet grāmatas autorei tas viss notiek, šķiet, reizē. Un tieši šīs grāmatas sakarā man ir sajūta, ka šī tēma klāt vispār pielikta tikai tālab, lai būtu vēl viens checkbox atzīmējams - re, man rūp Ukrainā notiekošais. Un tad nu sanāk, ka Serhijs ir tāds mākslīgi ielikts personāžs, lai apliecinātu, ka autorei ir pareizās vērtības, bet nekā tāda, ko īsti ar viņu iesākt, autorei nav.

Jā, iespējams, ka es esmu nevajadzīgi kritisks - tā ir grāmata bērniem, nevajag visu uztvert pārāk burtiski, bet tas, kā Volkinšteine savas grāmatas pasauli uzbūvē - tas mani nepārliecina, ja to visu vajag interpretēt kā meitenes fantāziju, pasakas, ko viņa stāsta brālim, tad neloģiskās vietas ir nepareizas - proti, blēņas tiek iepītas ne tur un ne tā, lai tieši šīs daļas būtu izfantazētas. "Bīstamā dārziņa" gadījumā to visu varēja pieciest labāk, jo tur jau vispār teju nekas nenotika loģiski, tur bija viens vienīgs absurds, kamēr šeit, atbilstoši manai izpratnei, vienkārši nekas īsti nestiķējas kopā. It kā autore brīžam pievēršas nopietnām tēmām, bet caur kaut kādu, manuprāt, totāli greizu prizmu.

Īsumā - lai arī Zanes Zlemešas ilustrācijas ir simpātiskas un grāmatas premisa - saistoša, tematikā par sākumskolnieku/pamatskolnieku dzīvi es noteikti Volkinšteines grāmatu vietā ieteiktu Ilzes Skrastiņas grāmatu sēriju ("Lieliskā dzīve bez zoom", "Kā iet pa skolu? Normāli" utt) vai Agneses Vanagas vides jautājumiem pievērsošos "Plastmasas huligānus". Un, ja lasītājs drusku jaunāks - tad Janas Egles "Boviju un 12 putnēnus". Šīm visām grāmatām ir skaidrs vērtību komplekts, ko tās dod un kādus jautājumus pēc to izlasīšanas var pārrunāt. Vai, ja gribas kaut ko huligāniskāku un absurdāku, tad, protams, vienmēr noderēs Andrusa Kivirehka pasakas. Tikām Volkinšteine nevelk nedz uz Kivirehka absurdu, nedz Egles sirsnību, nedz Vanagas sociālās atbildības līmeni. Un, jā, apzinos - manai meitai kā lasītājai šī grāmata ļoti patīk un ir mīļa, tālab viņu es pat nemēģinu pārliecināt par tās trūkumiem.