Bīstamais dārziņš
Zanes Volkinšteines grāmata bērniem "Bīstamais dārziņš" uzrunāja ar premisu (lielā māsa sagatavo mazo brāli viņa pirmajai dienā dārziņā, stāstīdama par pati savu pieredzi šajā izglītības iestādē, pamatīgi šo to piefantazējot), kā arī ar Zanes Zlemešas ilustrācijām. Kā jau pieklājas apgādā "Liels un mazs" izdotai grāmatai, "Bīstamais dārziņš" ir acīm ļoti tīmams izdevums, kuru var gana labi šķirstīt arī ārpus paša lasīšanas procesa. Diemžēl jāatzīst, ka tieši teksta kvalitatīvās īpašības mani tik ļoti nepārliecināja. Vienlaikus labā ziņa - Esterei grāmata patika, un viņa jau ir primārā mērķauditorija.
Raugoties uz "Bīstamo dārziņu" no vecāka skatupunkta, pirmais, kas nāk prātā, ir grāmatā visai apšaubāmi raksturotas konkrētā dārziņa kvalitātes - es varbūt neesmu gluži par militāri striktu audzināšanu no paša mazuma, bet tāda formāta dārziņš, kur audzinātāji lielākoties kaut kur blandās apkārt, mazāko bērnu pieskatīšanu uzticot lielākajiem un faktiski nekad neesot klāt brīžos, kad tiek sastrādātas blēņas, kā arī regulāri notiek bērnu izkļūšana ārpus dārziņa telpām uz pašu iniciatīvu, nešķiet laba vieta, kur vest savu bērnu. Protams, šaubu nav, ka darīšana ir ar mājdārziņu (Estere, ja nu kas, iet pašvaldības dārziņā), bet pat gadījumā, ja no tā, ko Jete atstāsta mazajam Bruno, tikai desmit procenti būtu patiesi, kādas inspekcijas viesošanās šajā izglītības iestādē būtu vairāk kā nepieciešama.
Sava deva iebildumu man ir pret reālistiskuma problēmām. Nē, ne jau Jetes stāstos par bezgalīgā garuma makaronu, tuneļa izrakšanu zem dārziņa vai bērna iedarīšanu māla traukā, bet gan mazā Bruno reakcijās uz šiem stāstiem. Proti, kamēr Jetes stāsti vismaz kaut kādā mērā atbilst fantāzijām, kuras varētu stāstīt sākumskolniece, Bruno jautājumi un precizējumi, kaut kam nesaskanot šajos vēstījumos, liek domāt, ka tas puika ir vecāks par savu māsu, nevis tūlīt, tūlīt sāks iet dārziņā. Un, ja ņem vērā, ka darīšana te ir ar mājdārziņu, šo pat nevar uzskatīt par iesmiešanu par rindām uz pašvaldības dārziņiem Rīgā, kuru rezultātā paziņojumu par bērna uzņemšanu dārziņā tu vari saņemt reizē ar viņa pirmo saņemto sodu par automašīnas vadīšanu dzērumā. Tikām, kas attiecas uz meitenes fantāziju par dārziņā piedzīvoto - manai gaumei visos šajos stāstos nav optimāls balanss starp fantāziju un reālo. Proti, fantāzijas ir pārāk daudz, un nav pat tas variants, ka no reālistiskas premisas rodas iedomāta situācija, bet jau pašos pamatos situācijas ir neiespējamas, un tas mani nepārliecina.
Kā jau teicu, Esterei šī grāmata patika, līdz ar to pat rēķinos ar nepieciešamību to kaut kad lasīt atkārtoti, bet šī ir tā reize, kad nudien nealkstu to darīt.
Raugoties uz "Bīstamo dārziņu" no vecāka skatupunkta, pirmais, kas nāk prātā, ir grāmatā visai apšaubāmi raksturotas konkrētā dārziņa kvalitātes - es varbūt neesmu gluži par militāri striktu audzināšanu no paša mazuma, bet tāda formāta dārziņš, kur audzinātāji lielākoties kaut kur blandās apkārt, mazāko bērnu pieskatīšanu uzticot lielākajiem un faktiski nekad neesot klāt brīžos, kad tiek sastrādātas blēņas, kā arī regulāri notiek bērnu izkļūšana ārpus dārziņa telpām uz pašu iniciatīvu, nešķiet laba vieta, kur vest savu bērnu. Protams, šaubu nav, ka darīšana ir ar mājdārziņu (Estere, ja nu kas, iet pašvaldības dārziņā), bet pat gadījumā, ja no tā, ko Jete atstāsta mazajam Bruno, tikai desmit procenti būtu patiesi, kādas inspekcijas viesošanās šajā izglītības iestādē būtu vairāk kā nepieciešama.
Sava deva iebildumu man ir pret reālistiskuma problēmām. Nē, ne jau Jetes stāstos par bezgalīgā garuma makaronu, tuneļa izrakšanu zem dārziņa vai bērna iedarīšanu māla traukā, bet gan mazā Bruno reakcijās uz šiem stāstiem. Proti, kamēr Jetes stāsti vismaz kaut kādā mērā atbilst fantāzijām, kuras varētu stāstīt sākumskolniece, Bruno jautājumi un precizējumi, kaut kam nesaskanot šajos vēstījumos, liek domāt, ka tas puika ir vecāks par savu māsu, nevis tūlīt, tūlīt sāks iet dārziņā. Un, ja ņem vērā, ka darīšana te ir ar mājdārziņu, šo pat nevar uzskatīt par iesmiešanu par rindām uz pašvaldības dārziņiem Rīgā, kuru rezultātā paziņojumu par bērna uzņemšanu dārziņā tu vari saņemt reizē ar viņa pirmo saņemto sodu par automašīnas vadīšanu dzērumā. Tikām, kas attiecas uz meitenes fantāziju par dārziņā piedzīvoto - manai gaumei visos šajos stāstos nav optimāls balanss starp fantāziju un reālo. Proti, fantāzijas ir pārāk daudz, un nav pat tas variants, ka no reālistiskas premisas rodas iedomāta situācija, bet jau pašos pamatos situācijas ir neiespējamas, un tas mani nepārliecina.
Kā jau teicu, Esterei šī grāmata patika, līdz ar to pat rēķinos ar nepieciešamību to kaut kad lasīt atkārtoti, bet šī ir tā reize, kad nudien nealkstu to darīt.
2022-04-13
comments powered by Disqus