Zelig
Vudija Alena filmas noteikti ir tā stila kino, kuru tu arvien labāk sāc saprast, kļūdams vecāks. Dzīves situācijas, kuras tev astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā šķiet neiespējamas un absurdas, ar katru gadu arvien vairāk parādās tavā paša ikdienā. Līdz ar to viņa joki kļūst arvien smieklīgāki un viņš pats - arvien saprotamāks. Tiesa, "Zelig" galīgi nav viena no tām viņa filmām, kuras skatāmas ar smiekliem un asarām vienlaicīgi. Nē, šī ir godīga komēdija, kura pievēršas kādam citam dzīves aspektam un nevis raižu māktajai seksualitātei.
Leonards Zēligs atbilstoši šai filmai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados ASV kļuva par īslaicīgu slavenību, pateicoties savai psihiskajai novirzei ar fizisku izpausmi - viņš tik ļoti vienmēr vēlējās iederēties citu cilvēku vidū, ka viņš kļuva viņiem vizuāli līdzīgs un arī uzdevās esam tās pašas profesijas pārstāvis kā viņa sarunu biedri (nepieciešamības gadījumā viņš mainīja arī ādas krāsu un sāka runāt sev iepriekš nezināmās valodās).
Interesanti, ka Zelig sindroms esot atklāts arī reālajā pasaulē, kas gan, protams, nav nekas dīvains - visiem jau mums gribās iederēties, šķist gudrākiem un radīt citiem cilvēkiem iespaidu, ka esam lasījuši "Mobiju Diku". Protams, reālajā pasaulē parasti nenotiek tā, ka tu sarunas laikā spēj mainīt ādas krāsu, un tomēr - pielāgošanās pilnīgi noteikti pastāv. Tiesa, pastāv arī pretējā parādība, ko es sauktu par anti-Zēliga sindromu un kas īpaši ir izplatīts Internetā - izdzirdis jebkādu viedokli, tu vēlies tam oponēt, būt atšķirīgs.
Par pašu filmu - tajā tika ieguldīts vienkārši nereāls darbs, lai 1983.gadā, proti, pirms kārtīgās digitālās apstrādes ēras pienākšanas, patiešām ļoti organiskā veidā "ielīmētu" Vudiju Alenu dažādos divdesmito gadu dokumentālos kadros un lai uzņemtu video fragmentus, kuri nekādi nebūtu atšķirami no autentiskiem materiāliem. Turklāt, tā kā filma pretendē uz dokumentāla kino statusu, tajā tiek intervēti cilvēki arī mūsdienās - to dienu aculiecinieki, psihoanalītiķi un pat Nobela prēmijas laureāts literatūrā Sols Bellovs. Nedaudz traka, bet ļoti pozitīva filma, kura laikam ne jau gluži nejauši Rottentomatoes ir saņēmusi 100% pozitīvu vērtējumu.
Leonards Zēligs atbilstoši šai filmai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados ASV kļuva par īslaicīgu slavenību, pateicoties savai psihiskajai novirzei ar fizisku izpausmi - viņš tik ļoti vienmēr vēlējās iederēties citu cilvēku vidū, ka viņš kļuva viņiem vizuāli līdzīgs un arī uzdevās esam tās pašas profesijas pārstāvis kā viņa sarunu biedri (nepieciešamības gadījumā viņš mainīja arī ādas krāsu un sāka runāt sev iepriekš nezināmās valodās).
Interesanti, ka Zelig sindroms esot atklāts arī reālajā pasaulē, kas gan, protams, nav nekas dīvains - visiem jau mums gribās iederēties, šķist gudrākiem un radīt citiem cilvēkiem iespaidu, ka esam lasījuši "Mobiju Diku". Protams, reālajā pasaulē parasti nenotiek tā, ka tu sarunas laikā spēj mainīt ādas krāsu, un tomēr - pielāgošanās pilnīgi noteikti pastāv. Tiesa, pastāv arī pretējā parādība, ko es sauktu par anti-Zēliga sindromu un kas īpaši ir izplatīts Internetā - izdzirdis jebkādu viedokli, tu vēlies tam oponēt, būt atšķirīgs.
Par pašu filmu - tajā tika ieguldīts vienkārši nereāls darbs, lai 1983.gadā, proti, pirms kārtīgās digitālās apstrādes ēras pienākšanas, patiešām ļoti organiskā veidā "ielīmētu" Vudiju Alenu dažādos divdesmito gadu dokumentālos kadros un lai uzņemtu video fragmentus, kuri nekādi nebūtu atšķirami no autentiskiem materiāliem. Turklāt, tā kā filma pretendē uz dokumentāla kino statusu, tajā tiek intervēti cilvēki arī mūsdienās - to dienu aculiecinieki, psihoanalītiķi un pat Nobela prēmijas laureāts literatūrā Sols Bellovs. Nedaudz traka, bet ļoti pozitīva filma, kura laikam ne jau gluži nejauši Rottentomatoes ir saņēmusi 100% pozitīvu vērtējumu.
2013-01-12
comments powered by Disqus