Baltais ceļš: studija par Annu Brigaderi
Mana pazīšanās ar Annas Brigaderes daiļradi ir labākajā gadījumā slikta. Skolā par "Maiju un Paiju" bija jāraksta, manuprāt, pirmais domraksts manā mūžā, pie skolotāja Muižnieka, par kuru spilgtākās atmiņas ir, kā viņš man skrēja pakaļ apkārt galdam, mēģinot savākt manu dienasgrāmatu, kura (kā jau pieklājas manai dienasgrāmatai) bija šaušalīgi nekārtīga. Tad vēl jau pie skolotājas Britānes bija jālasa "Dievs, daba, darbs", ko, iespējams, varētu pasniegt tādā veidā, lai skolēnus ieienteresētu, bet tā tas, protams, nenotika. Ok, un kurš gan nezina Sprīdīti? Jā, un tad vēl manas pirmās atmiņas par teātra apmeklējumu saistās ar Brigaderi - biju Dailes teātrī ar vecākiem uz "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu", man bija ļoti bail un es raudāju. Hmm, ja tā beigās padomā - kaut kāda saskarsme ar Brigaderes darbiem man ir bijusi gan, bet - dziļi iepriekšējā tūkstošgadē.
Taču tagad esmu mazliet iepazinies arī ar šīs literātes dzīvi citas ievērojamas latviešu literatūras personības Zentas Mauriņas skatījumā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Mauriņa vispār itin daudz pievērsās apcerējumiem un pētījumiem par literātiem: tāpat viņa rakstīja par Raini, Poruku, Dostojevski, Danti un Frici Bārdu. Taču grāmatā par Brigaderi ir vēl kāds būtisks elements - šis ir vienīgais no rakstniekiem veltītajiem darbiem, kura varone ir sieviete un līdz ar to arī Mauriņa uz Annas Brigaderes dzīvi un cīniņiem uz priekšā tajā raugās caur prizmu, ka daudzu durvju atvēršana sievietei tajos laikos bija daudz sarežģītāka kā vīrietim. Jāatzīmē, ka par Brigaderes privāto dzīvi Mauriņa prognozējami vēsta gana delikāti, tomēr no pateiktā itin daudz var saprast arī par nepateikto, secinot, ka cilvēku likteņi mēdz būt gaužām sarežģīti. Itin daudz Mauriņa pievēršas rakstnieces biogrāfijai, kas Brigaderes gadījumā itin cieši saaugusi ar viņas literāro darbību - ne velti līdzās pasaku lugām visvairāk latviešu tautas apziņā viņa ir iegājusi ar viņas bērnībai veltīto triloģiju, te kaut kādas paralēles varētu vilkt arī ar Vizmu Belševicu un "Billi", turklāt abas sievietes vienoja gan nākšana no trūcīgām aprindām, gan ilgstoša pašas neapmierinātība ar savu ārieni, tikai "Bille" kopumā ir daudz depresīvāks darbs, jo Dievam tajā īsti nav vietas, daba nav tas, ar ko saistās Grīziņkalns, bet filozofija, ka darbs dara laimīgu pasaulē pēc Aušvices un Gulaga īsti vairs nedarbojas.
Nevaru teikt, ka Mauriņa mani būtu pilnībā pārliecinājusi, ka Brigadere ir (kā šajā grāmatā tiek atkal un atkal uzsvērts) latviešu literatūras panteonā liekama vienā plauktā ar Raini, Poruku un Blaumani, bet esmu apņēmies dot viņai iespēju un no bibliotēkas paņēmis viņas vienīgo romānu - "Kvēlošā lokā", un tad nu vērtēšu, spēs tas mani pievērst brigadierismam vai nē. Katrā ziņā šo Zentas Mauriņas grāmatu rekomendēt kā lasāmvielu varu.
Taču tagad esmu mazliet iepazinies arī ar šīs literātes dzīvi citas ievērojamas latviešu literatūras personības Zentas Mauriņas skatījumā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Mauriņa vispār itin daudz pievērsās apcerējumiem un pētījumiem par literātiem: tāpat viņa rakstīja par Raini, Poruku, Dostojevski, Danti un Frici Bārdu. Taču grāmatā par Brigaderi ir vēl kāds būtisks elements - šis ir vienīgais no rakstniekiem veltītajiem darbiem, kura varone ir sieviete un līdz ar to arī Mauriņa uz Annas Brigaderes dzīvi un cīniņiem uz priekšā tajā raugās caur prizmu, ka daudzu durvju atvēršana sievietei tajos laikos bija daudz sarežģītāka kā vīrietim. Jāatzīmē, ka par Brigaderes privāto dzīvi Mauriņa prognozējami vēsta gana delikāti, tomēr no pateiktā itin daudz var saprast arī par nepateikto, secinot, ka cilvēku likteņi mēdz būt gaužām sarežģīti. Itin daudz Mauriņa pievēršas rakstnieces biogrāfijai, kas Brigaderes gadījumā itin cieši saaugusi ar viņas literāro darbību - ne velti līdzās pasaku lugām visvairāk latviešu tautas apziņā viņa ir iegājusi ar viņas bērnībai veltīto triloģiju, te kaut kādas paralēles varētu vilkt arī ar Vizmu Belševicu un "Billi", turklāt abas sievietes vienoja gan nākšana no trūcīgām aprindām, gan ilgstoša pašas neapmierinātība ar savu ārieni, tikai "Bille" kopumā ir daudz depresīvāks darbs, jo Dievam tajā īsti nav vietas, daba nav tas, ar ko saistās Grīziņkalns, bet filozofija, ka darbs dara laimīgu pasaulē pēc Aušvices un Gulaga īsti vairs nedarbojas.
Nevaru teikt, ka Mauriņa mani būtu pilnībā pārliecinājusi, ka Brigadere ir (kā šajā grāmatā tiek atkal un atkal uzsvērts) latviešu literatūras panteonā liekama vienā plauktā ar Raini, Poruku un Blaumani, bet esmu apņēmies dot viņai iespēju un no bibliotēkas paņēmis viņas vienīgo romānu - "Kvēlošā lokā", un tad nu vērtēšu, spēs tas mani pievērst brigadierismam vai nē. Katrā ziņā šo Zentas Mauriņas grāmatu rekomendēt kā lasāmvielu varu.
2023-05-14
comments powered by Disqus