Septiņi viesi
Zentas Mauriņas eseju krājums "Septiņi viesi" vēsta par septiņu (patiesībā - mazliet pat vairāk) cilvēku stāstiem, kuri vienas nedēļas laikā apciemojuši ievērojamo rakstnieci. Ar manā rīcībā esošo informāciju (proti - nekādu) grūti spriest, cik lielā mērā autore šajā grāmatā izmantojusi reālu cilvēku dzīves un cik daudz ļāvusi vaļu fantāzijai, līdz ar to man ir grūti pat novērtēt, vai šī grāmata būtu uzskatāma par daiļliteratūru, dokumentālu prozu vai visvairāk - pārdomām par cilvēku dabu.
Pieņemšu tomēr, ka šie ir stāsti, nevis dokumentāli vēstījumi (katrā ziņā droši var teikt, ka varoņu vārdi ir pārveidoti). "Tēva acis" stāsta par kādu sievieti, kura bērnībā Latvijā dzīvojusi kaimiņos Zentas Mauriņas ģimenei un kurai Zentas tēvs bija bez maksas ārstējis pirkstu, par ko viņas vecāki bija solījuši pretī dot kasti ar zemenēm, bet tas nebija izdevies, līdz viņa parādu jau daudzus gadus vēlāk nokārtojusi Zviedrijā. Atmiņā paliekošākais stāsts ir "Divas māsas", kur sieviete, esot gaidībās, sāk rakstīt dienasgrāmatu, lai gaidāmā meitiņa varētu zināt, kā mamma jutusies, viņu gaidot, taču pamazām atklājas, ka viņas vīram ir sakars ar sievas māsu, un pamazām viss beidzas pavisam slikti (gan sievietei, gan māsai) - šis jau izklausās nevis pēc esejas, bet pēc noveles. "Kukažiņa nemirst" ir par kādu lādzīgu latviešu tantiņu Zviedrijā, kurai pašai neko nevajag un kura visu savu laiku velta, lai palīdzētu citiem (šajā stāstā ietverts stāsts par kādu latviešu kundzi, kura nespēj pieņemt sava dēla nāvi un beigās dodas uz PSRS, jo tur viņasprāt ir dēls). "Melnās sievietes stāsts" ir par kādu patiešām melnādainu sievieti, kura Vācijā pārcietusi dažādus pazemojumus un tagad Zviedrijā novērtē to, ka viņa vispār var dzīvot. "Noziedzniece" stāsta par klusu un neemocionālu sievieti, kas strādā par Mauriņas palīdzi, un šīs sievietes tumšo noslēpumu. "Novītusī orhideja" ir par jaunu un skaistu sievieti, kuru grib visi vīrieši, bet kurai šāda "mīlestība" nav vajadzīga. Visubeidzot "Paters Benedikts" stāsta par kādu katoļu priesteri, kura ticību gan vairākkārt iedragājis Otrā pasaules kara laikā pieredzētais, bet kurš joprojām uzskata, ka caur ciešanām cilvēks tuvinās Dievam.
Nevar noliegt, ka "Septiņos viesos" ir itin daudz moralizēšanas, un pieņemu, ka autore te apskatījusi dažādu cilvēku arhetipus, lai kopā saliktos vienots vēstījums, atbilstošs pašas autores morālajam kompasam - par cilvēkmīlestību, uzupurēšanos, kā arī dažādiem cilvēku netikumiem. Kopumā gan teikšu, ka iespaids man par šo grāmatu ir labs, pārmērīgi ar savas patiesības dzīšanu Mauriņa neaizraujas, stāsti ir ievelkoši un pietiekami daudzveidīgi.
Pieņemšu tomēr, ka šie ir stāsti, nevis dokumentāli vēstījumi (katrā ziņā droši var teikt, ka varoņu vārdi ir pārveidoti). "Tēva acis" stāsta par kādu sievieti, kura bērnībā Latvijā dzīvojusi kaimiņos Zentas Mauriņas ģimenei un kurai Zentas tēvs bija bez maksas ārstējis pirkstu, par ko viņas vecāki bija solījuši pretī dot kasti ar zemenēm, bet tas nebija izdevies, līdz viņa parādu jau daudzus gadus vēlāk nokārtojusi Zviedrijā. Atmiņā paliekošākais stāsts ir "Divas māsas", kur sieviete, esot gaidībās, sāk rakstīt dienasgrāmatu, lai gaidāmā meitiņa varētu zināt, kā mamma jutusies, viņu gaidot, taču pamazām atklājas, ka viņas vīram ir sakars ar sievas māsu, un pamazām viss beidzas pavisam slikti (gan sievietei, gan māsai) - šis jau izklausās nevis pēc esejas, bet pēc noveles. "Kukažiņa nemirst" ir par kādu lādzīgu latviešu tantiņu Zviedrijā, kurai pašai neko nevajag un kura visu savu laiku velta, lai palīdzētu citiem (šajā stāstā ietverts stāsts par kādu latviešu kundzi, kura nespēj pieņemt sava dēla nāvi un beigās dodas uz PSRS, jo tur viņasprāt ir dēls). "Melnās sievietes stāsts" ir par kādu patiešām melnādainu sievieti, kura Vācijā pārcietusi dažādus pazemojumus un tagad Zviedrijā novērtē to, ka viņa vispār var dzīvot. "Noziedzniece" stāsta par klusu un neemocionālu sievieti, kas strādā par Mauriņas palīdzi, un šīs sievietes tumšo noslēpumu. "Novītusī orhideja" ir par jaunu un skaistu sievieti, kuru grib visi vīrieši, bet kurai šāda "mīlestība" nav vajadzīga. Visubeidzot "Paters Benedikts" stāsta par kādu katoļu priesteri, kura ticību gan vairākkārt iedragājis Otrā pasaules kara laikā pieredzētais, bet kurš joprojām uzskata, ka caur ciešanām cilvēks tuvinās Dievam.
Nevar noliegt, ka "Septiņos viesos" ir itin daudz moralizēšanas, un pieņemu, ka autore te apskatījusi dažādu cilvēku arhetipus, lai kopā saliktos vienots vēstījums, atbilstošs pašas autores morālajam kompasam - par cilvēkmīlestību, uzupurēšanos, kā arī dažādiem cilvēku netikumiem. Kopumā gan teikšu, ka iespaids man par šo grāmatu ir labs, pārmērīgi ar savas patiesības dzīšanu Mauriņa neaizraujas, stāsti ir ievelkoši un pietiekami daudzveidīgi.
2023-06-17
comments powered by Disqus