Trīs Brāļi
Zentas Mauriņas romāns "Trīs brāļi" dienasgaismu ieraudzīja drīz pēc Otrā pasaules kara beigām, bet uzrakstīts tas ir vēl kara laikā, tolaik vācu okupētajā Rīgā, kamēr tā notikumi apstājas līdz ar pirmās padomju okupācijas beigām. Grūti teikt, cik daudz uzrakstītā Mauriņa pielaboja, gatavojot romānu izdošanai jau pēckara pasaulē - kāds tas būtu izskatījies, ja izdevumu piedzīvotu 1944. gadā, proti, cik daudz meslu tajā būtu maksāts aktuālajai okupācijas varai. Vai tas vispār ir svarīgi - kādi bija sākotnējie "Trīs brāļi"? Man droši vien ir - jo no tā atkarīgs tas, cik daudz es esmu gatavs Zentai Mauriņai ticēt. Tagad es nezinu - kā tad īsti ir, un līdz ar to arī mans viedoklis par grāmatu pat man pašam nav līdz galam skaidrs, tāpēc mēģināšu iespēju robežās visu salikt pa plauktiem un pats sevi aizvest līdz kaut kādiem secinājumiem.
Zenta Mauriņa primāri, protams, ir zināma kā esejiste, un arī šajā romānā tu to jūti, ka ideja bieži ir pārāka pār sižetu. Lai arī tās nosaukums ir "Trīs brāļi", lielākā loma taja nav nevienam no trim brāļiem Vītoliem, bet gan aktrisei Zaigai Tauriņai, kura ir lielākā vai mazākā mērā saistīta ar visiem trim, bet vienlaikus - ne tik lielā mērā kā, iespējams, autore sākotnēji bija iecerējusi. Plus vēl pa virsu tam iet Vītolu mātes tēls, kurā apkopotas īpašības, kas parādās katrā brālī atsevišķi. Īsumā sižets ir sekojošs: ir pārtikušas lauku mājas, kurās dzīvi rīko valdonīgā Māte. Viņai ir trīs dēli - visi guvuši labu izglītību, katrs ar savu raksturu, katrs ar savu dzīves filozofiju. Kad Māte mirst, neviens no viņiem vēl nav precējies, lai arī Pēterim (vecākajam) jau ir savi gadi 45, ja ne vairāk. Visiem brāļiem ir bijušas nopietnākas vai mazāk nopietnas attiecības ar jauno un talantīgo aktrisi Zaigu Tauriņu, kura ir latviešu teātra fenomens, autodidakte un sava ceļa gājēja (lai arī pati sevi uzskata tikai par savu tēlu ēnu). Tad nāk padomju okupācija, kuru katrs no trim brāļiem uztver atšķirīgi, bet kura Vītoliem (un arī Zaigai) izvēršas traģiska. Kā papildu tēls nāk viena no brāļiem "mūža mīlestība" (kas gan paliek galvenokārt fantāziju mīlestības līmenī) pret ievērojamo latviešu rakstnieci Māru Alksni (kurai par prototipu nenoliedzami kalpojusi Anna Brigadere, tai piejaucot klāt mazliet Zentas Mauriņas).
"Trīs brāļu" lielākais trūkums ir tas, ka Mauriņas teksts šķiet pārāk programmisks - notikumi nevis plūst un risinās, bet tie ir ielikti attiecīgajās vietās, lai pārraidītu vienu vai otru autores domu. Proti, savā būtībā tā ir eseja ar autores skatījumu par latviešu tautas likteni un arī pašas tautas vispārinātām īpašībām, kas tikai mākslīgā veidā ir padarīta par romānu. Atsevišķi teksta fragmenti paši par sevi ir visnotaļ spēcīgi (piemēram, par skopā brāļa Pētera dzīvesveidu un pasaules uzskatiem), bet romāns no tā visa īsti neveidojas. Ir tēmas, kuru te ir gluži vienkārši par daudz - par nozīmīgu romāna daļu kļūst autores izfantazēta luga "Alfa un Omega", kura kļūst par nozīmīgāko Zaigas Tauriņas skatuves darbu, un šī atkal un atkal uzpeldošā tēma kļūst par vēl vienu idejisku vēstījumu darbā, kurš pats par sevi ir idejisks vēstījums. Un te ir galvenā īpatnība, kas manī raisa pretrunas, vērtējot šo grāmatu - es piekrītu tam, kā Zenta Mauriņa redz pasauli, veids, kā viņa attēlo pirmskara un kara laika latviešus, manī neraisa nekādas negācijas (ieskaitot visai skaudru raksturojumu dzīvei tādās pārtikušās saimniecībās kā Vītoli, kur kalpi saņem trūcīgāku ēdienu kā cūkas, jo viņi jau nav tik vērtīgi - un tā rezultātā tu vari saprast, kāpēc daļa trūcīgo latviešu sākotnēji sarkano mēri identificēja kā kaut ko labu, arī inteliģences cerības uz demokrātijas atjaunošanu, ko vārdos komunisti solīja, Mauriņa pasniedz gana reālistiski). Bet man nepatīk, kā tas viss izvēršas kā romāns - saraustīti, ar ne gluži izprotamu struktūru, kuras dēļ brīžam šķiet, ka kaut kas te nav kārtībā ar hronoloģiju, un ļoti šaubīgi attēlotām attiecībām starp vīriešiem un sievietēm, kuras atbilst kaut kādām stipri dīvainām pašas Mauriņas galvā mītošām formulām. Noteikti varu apgalvot, ka, rakstot par mīlestību, Mauriņai trūkst jebkāda viegluma - varbūt viņa nav gluži tik statiska šajos jautājumos kā Anšlavs Eglītis, bet par mīlas aprakstīšanas eksperti es viņu nudien nenosaukšu.
Šo grāmatu ir vērts izlasīt kā romānu - laikmeta liecinieku - bet kā literārs baudījums tā īsti gandarījumu nesniedz. Līdz ar to arī mans vērtējums sanāk "tā pa vidam" - romānam ir vērtīgas īpašības, tas var mazliet paplašināt lasītāja pasaules uztveri, bet grūti iztēloties, ka tas kādam varētu iekustināt arī dvēseles stīgas.
Zenta Mauriņa primāri, protams, ir zināma kā esejiste, un arī šajā romānā tu to jūti, ka ideja bieži ir pārāka pār sižetu. Lai arī tās nosaukums ir "Trīs brāļi", lielākā loma taja nav nevienam no trim brāļiem Vītoliem, bet gan aktrisei Zaigai Tauriņai, kura ir lielākā vai mazākā mērā saistīta ar visiem trim, bet vienlaikus - ne tik lielā mērā kā, iespējams, autore sākotnēji bija iecerējusi. Plus vēl pa virsu tam iet Vītolu mātes tēls, kurā apkopotas īpašības, kas parādās katrā brālī atsevišķi. Īsumā sižets ir sekojošs: ir pārtikušas lauku mājas, kurās dzīvi rīko valdonīgā Māte. Viņai ir trīs dēli - visi guvuši labu izglītību, katrs ar savu raksturu, katrs ar savu dzīves filozofiju. Kad Māte mirst, neviens no viņiem vēl nav precējies, lai arī Pēterim (vecākajam) jau ir savi gadi 45, ja ne vairāk. Visiem brāļiem ir bijušas nopietnākas vai mazāk nopietnas attiecības ar jauno un talantīgo aktrisi Zaigu Tauriņu, kura ir latviešu teātra fenomens, autodidakte un sava ceļa gājēja (lai arī pati sevi uzskata tikai par savu tēlu ēnu). Tad nāk padomju okupācija, kuru katrs no trim brāļiem uztver atšķirīgi, bet kura Vītoliem (un arī Zaigai) izvēršas traģiska. Kā papildu tēls nāk viena no brāļiem "mūža mīlestība" (kas gan paliek galvenokārt fantāziju mīlestības līmenī) pret ievērojamo latviešu rakstnieci Māru Alksni (kurai par prototipu nenoliedzami kalpojusi Anna Brigadere, tai piejaucot klāt mazliet Zentas Mauriņas).
"Trīs brāļu" lielākais trūkums ir tas, ka Mauriņas teksts šķiet pārāk programmisks - notikumi nevis plūst un risinās, bet tie ir ielikti attiecīgajās vietās, lai pārraidītu vienu vai otru autores domu. Proti, savā būtībā tā ir eseja ar autores skatījumu par latviešu tautas likteni un arī pašas tautas vispārinātām īpašībām, kas tikai mākslīgā veidā ir padarīta par romānu. Atsevišķi teksta fragmenti paši par sevi ir visnotaļ spēcīgi (piemēram, par skopā brāļa Pētera dzīvesveidu un pasaules uzskatiem), bet romāns no tā visa īsti neveidojas. Ir tēmas, kuru te ir gluži vienkārši par daudz - par nozīmīgu romāna daļu kļūst autores izfantazēta luga "Alfa un Omega", kura kļūst par nozīmīgāko Zaigas Tauriņas skatuves darbu, un šī atkal un atkal uzpeldošā tēma kļūst par vēl vienu idejisku vēstījumu darbā, kurš pats par sevi ir idejisks vēstījums. Un te ir galvenā īpatnība, kas manī raisa pretrunas, vērtējot šo grāmatu - es piekrītu tam, kā Zenta Mauriņa redz pasauli, veids, kā viņa attēlo pirmskara un kara laika latviešus, manī neraisa nekādas negācijas (ieskaitot visai skaudru raksturojumu dzīvei tādās pārtikušās saimniecībās kā Vītoli, kur kalpi saņem trūcīgāku ēdienu kā cūkas, jo viņi jau nav tik vērtīgi - un tā rezultātā tu vari saprast, kāpēc daļa trūcīgo latviešu sākotnēji sarkano mēri identificēja kā kaut ko labu, arī inteliģences cerības uz demokrātijas atjaunošanu, ko vārdos komunisti solīja, Mauriņa pasniedz gana reālistiski). Bet man nepatīk, kā tas viss izvēršas kā romāns - saraustīti, ar ne gluži izprotamu struktūru, kuras dēļ brīžam šķiet, ka kaut kas te nav kārtībā ar hronoloģiju, un ļoti šaubīgi attēlotām attiecībām starp vīriešiem un sievietēm, kuras atbilst kaut kādām stipri dīvainām pašas Mauriņas galvā mītošām formulām. Noteikti varu apgalvot, ka, rakstot par mīlestību, Mauriņai trūkst jebkāda viegluma - varbūt viņa nav gluži tik statiska šajos jautājumos kā Anšlavs Eglītis, bet par mīlas aprakstīšanas eksperti es viņu nudien nenosaukšu.
Šo grāmatu ir vērts izlasīt kā romānu - laikmeta liecinieku - bet kā literārs baudījums tā īsti gandarījumu nesniedz. Līdz ar to arī mans vērtējums sanāk "tā pa vidam" - romānam ir vērtīgas īpašības, tas var mazliet paplašināt lasītāja pasaules uztveri, bet grūti iztēloties, ka tas kādam varētu iekustināt arī dvēseles stīgas.
2023-07-24
comments powered by Disqus