Kazhes pierakstu burtnīca

Netipiski, bet par gaidāmo "Židrūna" koncertu, kuru var vai nevar saukt par pēdējo, uzzināju no Marinas, kuru par šīs grupas cienītāju nenosauksi (ne velti viņai pašai dižas intereses uz to doties nebija). Pārdomas mazliet raisīja biļešu cena - pierasts, ka pašmāju mūziķu uzstāšanās gadījumā biļetes ir par teju simbolisku maksu, bet te - 29 eiro. Padomājot racionāli, gan apzinos, ka esam šajā ziņā izlaisti un ka nav tā, ka gūto baudījumu no koncerta automātiski paceļ apstāklis, ka izpildītājs "ir no ārzemēm", un bieži emocionālā ziņā daudz jaudīgāks izrādīsies kaut kas pavisam vietējas nozīmes, nevis, piemēram, "Red Hot Chili Peppers" uzstāšanās Lucavsalā (manā atmiņā spilgtākais piemērs tukšajam šāvienam).

Ja nekļūdos, šī bija tikai otrā reize, kad biju "Židrūna" koncertā (pirmā bija pirms vairāk kā desmit gadiem pārpildītā Teātra bārā), taču zināma šī grupa man ir kopš teju tās pirmsākumiem un laika, kad tolaik aktīvais mūzikas apskatnieks Andrejs Veitners tās dziesmu "Šņāc šoseja" nodēvēja par vienu no labākajiem pēdējo gadu skaņdarbiem latviešu mūzikā, bet pašu "Židrūnu" atzina kā indī mūzikas atdzimšanas vēstnesi. Un kas jāsaka - divdesmit gadus vēlāk "Židrūns", neatkarīgi no tā, kas notiks tālāk, līdz ar Klāva Kalnača darbības grupā izbeigšanos, tā plīts joprojām ir karsta - roku klāt neliec!

Viens no "Židrūna" galvenajiem trumpjiem or tas, ka to nevar ielikt stingros rāmjos, tā mūzika galīgi nav primitīvs garāžroks, kādu iespaidu varētu radīt niknais ģitāras skanējums, dziesmas ir daudzdaļīgas, garas un mainīgas, un vienīgais, kas ir konstants, tas ir Kalnača kliedzošais vokāls, kas pilnīgi neloģiskā veidā, par spīti visam, tai skaitā - lauztajam frāzējumam, spēj šķist arī melodisks. Pats Klāvs Kalnačs, protams, ir šoumenis, kuram uz skatuves ir par šauru. Simboliski, zinot, ka turpmāk nebūs tā kā līdz šim, pirmās dziesmas Klāvs atradās aiz sētas restēm, prom no grupas, taču, kad viņš pievienojās "Židrūna" biedriem, tas šķita dabiski. Taču viņš bija visur - uz skatuves, uz tās konstrukcijām, skatītāju vidū un pat uz tualetes būdiņas jumta, piepildot arī mūs, koncerta skatītājus, ar savu enerģiju.

Īpašs brīdis koncertā bija Toma Briča iznāciens uz skatuves pirms "Tomiņa", un aicinājums skatītājiem baudīt lietu, nevis satraukties par salnām. Tiesa, pretēji publikas apgalvotajam, man joprojām nav pārliecības, ka Tomam Bricim patiešām garšo ķiršu kompots, varbūt pat labāk, ka saglabājas noslēpums.

Šķiet, ka no grupas pēdējā albuma "Kovārņu mazbērniem" koncertā izskanēja teju viss, taču bija arī vecākas dziesmas un, ja pareizi saprotu, arī jaunākas, bet tam šajā reizē man nebija sevišķas nozīmes, šis bija no tiem koncertiem, no kura tu iznāc pozitīvu emociju pārņemts un nekas, ka tev rītu agri jāceļas (neatkarīgi no tā, vai pulkstens tev darba dienā sitīs astoņas vai sešpadsmit stundas). Lielisks emocionāls pārdzīvojums, top sajūtas!