Kazhes pierakstu burtnīca

Ziemassvētki mēdz būt dažādi. Reizēm tie ir balti, citkārt zili, reizēm dvēseliskas, vēl kādu reizi tev Ziemassvētkos pienāk atklātnīte no ielasmeitas no Mineapoles. Tā kā ar ziemu šogad tā ir, kā ir, man Ziemassvētku krāsa visticamāk būs zaļa.


Domu par pārgājienu izperināja Edijs un Sviestabērna kungs kādā no "Prāta spēļu" vakariem (vismaz tur es par šādu ieceri dzirdēju pirmo reizi), kādu brīdi pat izskatījās, ka pārgājienā varētu doties gudrā Zaiga pilnā sastāvā, bet beigās izkristalizējās Zaigas mini izbraukuma komanda: Edijs, Marina un Raimundo.

Pasākums bija iecerēts uz trīs dienām - no 22. līdz 24. decembrim ar domu, ka 24. vakarpusē jābūt Rīgā, lai Sviestabērna kungs varētu pierīties ģimenes lokā. Protams, izrādījās, ka nekāds Sviestabērns nekur nebrauc, bet sākotnējais plāns tika saglabāts - 24. vakarā visiem būs būt galvaspilsētā. Maršruts - pargājieniem tradicionālā stilā pa dzelzceļa uzbērumu. Īpašu stratēģisku apsvērumu dēļ - Kurzemes pusē. Izvēlētais posms - Vaiņode-Liepāja.


Starts no Rīgas sanāca pavēlu - 22. datuma pēcpusdienā, jo Edijam tikai pusdienlaikā beidzās darba Ziemassvētku balle. Marina jau savlaicīgi bija atbraukusi līdz manīm, tālab tikko Edijs paziņoja, ka varam doties viņu savākt uz Zolitūdi, tā lecām un laidām. Ar to lekšanu gan biju pamanījies aizmirst savu telts paklājiņu, bet izrādījās, ka Edijam tādi ir vairāki, tālab vienu aizņēmos.

Sākotnēji bija domāts, ka auto atstāsim Liepājā, no turienes ar autobusu brauksim uz Vaiņodi un tad iesim faktiski uz mašīnu. Taču izbraucām nepietiekami agri un braucām nepietiekami agresīvi (esmu ļoti godprātīgs autobraucējs, kas nekad un nekādos apstākļos nepārkāpj ceļu satiksmes noteikumus!), kā rezultātā secinājām, ka ar paspēšanu uz pēdējo autobusu (sešos no Liepājas) varētu būt problēmas. Tāpēc nosviedām mašīnu laukumiņā šosejas malā Grobiņā un autobusā iekāpām tur. Ceļabiedri nez kādēļ mani piespieda ielikt mugursomā līdzi paņemto cirvi, apgalvojot, ka ar šādu priekšmetu rokās autobusā kāpt neesot labi. Protams, gaumes jautājums, bet piekāpos.

Neliela vēsturiska atkāpe. Vaiņodes-Liepājas dzelzceļa līnija ievērojama kļuva deviņdesmito gadu beigās, kad tika pieņemts lēmums to slēgt un kad vietējie Vaiņodes iedzīvotāji cītīgi protestēja pret šādu lēmumu, bloķēja šķiet, ne tikai sliedes, bet arī šoseju un vismaz uz neilgu laiku panāca, ka vilcieni šajā līnijā turpināja kursēt. Tomēr nu jau 15 gadus šajā maršrutā vilcieni nav novēroti, un posmā Priekule-Liepāja nav novērojamas arī sliedes.


Pirmajā vakarā neko tālu iet nebija ne vajadzības, ne iespējas. Pāris stundas pa tumsu pasoļojām, turpinot jau mašīnā uzsākto "Kontaktu" spēli (par to šoreiz ne!), un sākām meklēt vietu teltij. Turpat dzelzceļa malā atradām vietu, kura par spīti dubļainajai un pamitrajai zemei šķita tīri laba nakšņošanai, un sākām darboties ap ugunskuru. Nevēlos te taisīt antireklāmu mums kā kurinātājiem, tāpēc netaisīšu. Pateikšu vien to, ka ik reizes šajā pārgājienā mūsu ugunskurs bija realizēts minimālisma stilā - tas bija pietiekams ēdiena pagatavošanai un degmateriālu ziņā taupīgs. Ugunskurs jau bija iekurts, kad ieraudzījām otrā dzelzceļa pusē logos gaismu. Izrādījās, ka bijām par savu apmetnes vietu izvēlējušies punktu nu ļoooti tuvu kādām mājām. Bet - neko darīt, tā reizēm gadās.

Šajā vakarā nenoliedzami skaistākais nebija tas, kā mēs gatavojām ēdienu, bet ko mēs gatavojām. Vai tev ir gadījies uz ugunskura cept lasi saldā krējuma un zilā siera mērcē? Iepriekš man šādas pieredzes nebija - tagad ir. Pieliec to klāt makaroniem, papildini ar zaļumiem un iegūsi patiešām aristokrātu cienīgas pārgājiena vakariņas. Protams, savs šarms ir arī mikslim - bet reizēm gribās pa skaisto, jo īpaši - kad tuvojas svētki!

Tā kā startējuši bijām vēlu, nometnē nokļuvuši bijām vēlu, ugunskuru kurinājuši bijām ilgi un ēduši bijām labi, nākamajā rītā nemodāmies sevišķi agri. Izgulējāmies visi patiešām lieliski - teltī bija silts un komfortabli, ne sliktāk kā mājās. No guļammaisiem izkūņojāmies tuvu pusdesmitiem, lēnā garā ieēdām brokastis (omlete!), ceļā devāmies, kad bija jau pāri vienpadsmitiem. Vēl paspējām apskatīt tuvējo apkārtni - ne tikai telts tuvumā bija upīte, bet turpat blakus bija arī ezers/dīķis ar kaut ko, kas varētu būt dzirnavu drupas. Bet varbūt tikai vecas slūžas? Neesmu diplomēts vēsturnieks, precīzāk nepateikšu. Varbūt tev ir viedoklis?



Arī pārgājiena dienas sākums tika atzīmēts godam - atkorķējot Martini Asti un izspēlējot cilvēces vēsturē pirmo spēles Kurzemes Vārdi partiju. Kurš uzvarēja? Nezinu, šķiet, ka ne es. Rāvām vaļā arī "Kontaktus" un "Uzmini nu". Jāatzīst - spēles pārgājienos ir tiešām forša padarīšana, protams, ja ir tam piemērota kompānija. Proti, man ir grūti iedomāties, ka pārgājienā ar Ķeņģi, Ivaru, Arkādiju un Co. varētu stundām ilgi viens otram uzdot mīklas, kuru autors ir virtuāls piecgadīgs Vidvuds no Vidrižiem, bet šādā sastāvā spēlēšana gāja itin raiti, un arī kilometri līdz ar to gāja uz priekšu.


Tiesa, tik ātri, kā biju sākotnēji domājis, gan mēs uz priekšu negājām - biju rēķinājies ar agrāku startu un sparīgāku iešanu, līdz ar to Priekulē nokļuvām vien ap kādiem trijiem (biju domājis tur nokļūt jau no rīta), kas radīja pamatotas aizdomas, ka līdz nākamās dienas pusdienlaikam mēs Liepājā varētu arī nenonākt. Un zini ko? Tas nemaz nešķita svarīgi. Patiešām labi, ka esmu kādā brīdī sapratis, ka ne jau skaitļos ir skaistums un ka nav nekādas jēgas mēģināt kādam (arī sev) pierādīt, "es esmu uz to spējīgs". Es taču tāpat zinu, ka esmu, un tam nav nepieciešams lieks atgādinājums. Tāpēc vienojāmies šajā vakarā vēl kādu laiciņu iet, līdz apniks, un 24. datumā iet tik tālu, cik pietiks laika, bet tad - kāpt autobusā.


Ar teltošanu šoreiz bija drusku sarežģītāk - proti, apvidus bija visai klajš un slapjš. Ieraudzījām kādu izcirstu klajumu ar dažiem ozoliem, kas šķita labi piemērots mūsu vajadzībām, vienīgi nokļūšanai tajā bija jāšķērso visai dubļains grāvis. Uz ātru roku sasviedām tam pāri žagarus, izveidojot ne īpaši augstvērtīgu laipiņu, un tikām otrā krastā. Vieta tiešām bija itin laba, vienīgi ar ļoti lielu daudzumu celmu, tālab pagāja kāds laiciņš, līdz atradām pietiekami līdzenu laukumiņu, kur uzsliet telti.

Tālāk - viss pēc standarta programmas, proti, vakariņas, telts, kāršu spēlēšana teltī (Marina laipni pieteicās pildīt galdiņa funkcijas, proti, kārtis likām uz viņas un viņas guļammaisa), izgulēšanās (šoreiz gan bija ievērojami vēsāks), un atkal rīts ar brokastīm.

Atkal jau bija pāri vienpadsmitiem, kad beidzot tikām uz uzbēruma (sliežu šodien vairs nebija) un atkal jau gājiens sākās ar "Kurzemes Vārdiem" un šampanieti. Visai ātri gan mūs sagaidīja kāds pārsteigums - bijām gājuši mazāk kā kilometru, kad mums vajadzēja sasniegt tiltu pār Vārtāju, taču tilta tur nebija! Šķiet, ka līdz ar sliežu novākšanu LDz bija savācis arī tiltu. Nebijām ar to rēķinājušies, sanāca iet atpakaļ un līkumu, lai varētu tomēr tikt otrā krastā. Siltākā laikā būtu upi forsējuši turpat, bet ne jau decembrī.


Gājām gan mēs salīdzinoši ātri, bet ap to laiku, kad bijām sākotnēji cerējuši būt Liepājā un vēlāk cerējuši būt vismaz Grobiņā, bijām tikuši vien līdz stacijai ar nosaukumu Gavieze. Tur izlēmām no dzelzceļa atvadīties un kāpt autobusā. Taču izrādījās, ka arī tas nebija gluži tik viegli - autobuss neiet vis gar Gaviezes staciju, bet gan tikai gar Gaviezes ciema centru - piecu kilometru attālumā, tā mums pavēstīja kāda vietējā iedzīvotāja. Tad nu nācās iet Gaviezes centra virzienā, kas nebūtu liela bēda, ja vien tas nenozīmētu, ka mēs noteikti nokavētu tuvāko autobusu un reālākajā gadījumā Rīgā ierastos visai vēlu vakarā. Tāpēc izteicu ierosinājumu mēģināt stopēt (ja nu nāks kāds auto). Šī doma neguva sevišķi lielu atsaucību, jo "kurš gan ņems trīs cilvēkus ar lielām mugursomām", bet vienojāmies, ka šāda varbūtība ir vismaz nedaudz lielāka par nulli un ka var mēģināt. Un ko tu domā? Nebijām gājuši ne desmit minūtes, kad ieraudzījām pirmo auto - mēģinājām stopēt, tas apstājās un izrādījās, tur bija tā pati sieviete, kas bija mūs apbēdinājusi ar attālumu līdz autobusam. Un viņa brauca tieši uz Grobiņu - pat ne Gaviezes centru!



Tā mums izdevās šajā pārgājienā arī veiksmīga pieredze ar stopēšanu, atlika tik vien kā iziet uz šosejas un aiziet līdz vajadzīgajai pieturai, kur bija mūsu auto, un ar to pārgājiens principā bija cauri. Noslēgumā gan vēl iebraucām Liepājā, kur man bija jāveic kāda slepena (patiesībā - ne gluži slepena) misija un kur Marinai bija apsolīts Fonteina Deli Snack apmeklējums (bija arī plāns B gadījumam, ja tur būs ciet - Statoil un cīsiņš mīklā, bet mēs jau centāmies visu darīt pa skaisto). Uzpildījāmies ar burrito (Marina un es), burgeri (Edijs), pienu (Marina un Edijs) un sidru (Edijs), un braucām uz Rīgu, kur nokļuvām ap pusdeviņiem - pilnīgi normālā laikā. Ar to arī šis pārgājiens bija cauri, bet man un Edijam nākamajā dienā bija gaidāms starts vēl vienam Ziemassvētku pārgājienam.


Noslēgumā daļa pateicībām:
1. Edijam par ierosinājumu iet Ziemassvētku pārgājienā
2. Marinai par skaistuma ienešanu tajā (tai skaitā - par ideju ar lasi)
3. Jēzum par Ziemassvētku brīvdienām
4. Satiksmes ministram Vilim Krištopanam par to, ka Vaiņodes-Liepājas dzelzceļa līnija pārtapa par kājāmgājējiem izmantojamu risinājumu
5. Laipnajai sievietei, kas mūs aizveda uz Grobiņu
6. Noslēpumainajai noslēpumainā vēstījuma saņēmējai par noslēpumainā vēstījumā saņemšanu. Citos apstākļos mēs būtu uzprasījušies ciemos uz Ziemassvētku ballīti, bet tādus trīs dienu mežiniekus kā mūs iekštelpās laist nebūtu prāta darbs.