Ziemassvētku jampadracis
Ziemassvētku jampadracis ir viena no tām latviešu filmām, par kurām man nav skaidrs, kā īsti tas sanāca, ka es to nebiju noskatījies kaut kad iepriekš? Piemēram, tajā laikā, kad biju atbilstošs filmas mērķauditorijai. Līdz ar to no bērnības man ir nevis atmiņas par šo filmu, bet par to, cik tā skaitījās laba, faktiski - pēdējais kaut cik ievērojamais Latvijas kino veikums pirms lielā deviņdesmito gadu sabrukuma, kad pilnmetrāžas kino Latvijā faktiski izbeidzās. Par "Ziemassvētku jampadraci" atminos esam dzirdējis, ka tas ir starptautiskiem panākumiem bagāts, izcili smieklīgs un tā tālāk. Protams, ar laiku esmu kļuvis ciniskāks un skeptiskāks visdažādākajos jautājumos, bet reizēm sanāk arī tā, ka mana pozīcija nav mainījusies, jo kaut ko esmu pieņēmis par pašsaprotamu faktu (jo to vienmēr esmu šādi zinājis) un man pat nebija ienācis prātā, ka to varētu apšaubīt.
Te sekos pamatīga atkāpe, kuras beigās ceru atgriezties uz Jampadracim tuva ceļa. Tīņa gados es biju pārliecināts, ka Aldara "Zelta" un "Pilzenes" alus ir izcilas kvalitātes dzērieni, jo uz pudeļu etiķetēm bija informācija par šīs produkcijas apbalvojumiem starptautiskos konkursos. Jā, pilnā nopietnībā, savos 14-15 gados es ticēju rakstītam vārdam tādā mērā, ka man šķita: jā, tas kaut ko nozīmē, Aldaris ražo izcilu alu, ko atzīst arī ārzemēs. Iedomāties, ka šādu "konkursu" pasaulē varētu būt tūkstošiem un ka lai "uzvarētu" kādā no tiem varētu pietikt ar nebūt ne grandioza apmēra ziedojumu, man ne prātā nenāca. Tāpat, skatoties Latvijas Televīzijas sporta pārraides es biju gatavs ne tikai pieņemt, ka "ledus F1" jeb bobslejs ir nozīmīgumā pielīdzināms tām autosacīkstēm, kurās tobrīd sacentās Šūmahers ar Hilu, Vilenēvu, Hekinenu, bet pat "ūdens F1" ir teju tikpat nozīmīgs sporta veids. Un, sasodīts, es taču savam vecumam neskaitījos stulbs - teju vai apaļš teicamnieks, kura vienīgais smagais klupšanas akmens skolā bija fizkultūra, bet komplektā ar to - tāds naivums, tāds naivums...
Un te mēs nonākam pie "Ziemassvētku jampadrača". Tātad, šī filma ir godalgota vairākos festivālos, par ko arī var rast gana daudz informācijas deviņdesmito gadu pašmāju presē (periodikas arhīvā), taču paliek jautājums - kāds bija festivālu prestižs, konkurence un kāds bija sausais atlikums no uzvarām? Kādas tas pavēra iespējas? Vai filma tika izrādīta kaut kur pēc šiem festivāliem? Labākais, ko no šādiem rakstiem par gūtajiem panākumiem tu vari noskaidrot, ir uzzināt, ka konkursā, piemēram, piedalījušās 23 filmas, taču tas neko nepasaka par konkurenci. Atkal stāsts no personīgās pieredzes: ja vēlētos sevi pozicionēt kā baisāko sportistu, varētu teikt, ka esmu "daudzkārtējs godalgotu vietu ieguvējs starptautiskās sacensībās orientēšanās sportā", un tas nebūtu melots, ja pieņem, ka par starptautiskām orientēšanās sacensībām var saukt lokālas nozīmes rogainingus, kuros nav bijus nekāda dižā konkurence, taču ir piedalījusies, piemēram, viena komanda no Lietuvas. Ja ņem vērā, ka tīmeklī neatrast arī nekādu profesionālu kritiku par šo filmu, pat nekļūst skaidrs: kādā mērā "Ziemassvētku jampadraci" var uzskatīt par nozīmīgu darbu Latvijas kinematogrāfā?
Man nav skaidrs, kā lai atstāsta šo filmu, visam aprakstam nesastāvot no tā atrisinājuma "spoileriem", jo patiesībā galvenā sižeta līnija pa īstam sākas tikai tuvāk filmas beigām. Mēģināšu kaut kā šādi: Cīrulīšu ģimenes tēvs ir mūzikas skolotājs, kuram ir pieci bērni, bet nav pastāvīgu ienākumu. Ir Ziemassvētku laiks, ģimenei trūkst līdzekļu. Pilsētā ierodas klavierspēles brīnumbērns Raimondiņš, kas sniegs koncertu. Pārējais vai nu ir nebūtiski vai arī atklāj par daudz.
Mans kopējais vērtējums par filmu nav tik kritisks kā varētu nojaust no daudzajām niansēm, par ko sūdzēšos. Galvenais attaisnojums - tā ir filma bērniem, un gados jaunākajai auditorijai liela daļa to problēmu, kas satrauc mani, varētu būt pilnīgi vienaldzīgas. Pieņemu, ka gadījumā, ja es šo filmu pirmo reizi būtu redzējis 1994. gadā, mana attieksme pret to joprojām būtu saglabājusi kādu devu bērnības garšas no tiem laikiem, kad visam pamatā nevajadzēja būt loģikai un cēloņsakarībām. Un ar tām filmā ir problēmas. Neslavēšu par viņa paveikto Alvi Lapiņu, kas veidojis filmas scenāriju, par pamatu izmantojot (par to iepriekš nebiju informēts, bet noklausījos raidījumu Radio Nabā, kas bija veltīts šai filmai) kādu populāru vācu bērnu literatūras darbu. Pirmkārt, filmas skatīšanās gaitā nevienu brīdi nekļūst skaidrs, kur vajadzētu risināties tās darbībai - atkal un atkal filmā piemin "mūsu pilsētu" un atsevišķi no tās "Rīgu", kurā, piemēram, Raimondiņa tēvam pieder mūzikas skola. Tas, kā varētu nostrādāt filmas atrisinājuma moments ar klavierspēli, ir pilnīgs nonsenss, un beigās saņemtais atalgojums - kaut kas tāds, ko būtu varējis uzrakstīt es tajā savas agrīnās literārās darbības posmā, kad vēl mācēju rakstīt tikai lieliem drukātiem burtiem. Jā, nenoliedzami filmā ir daudz asprātīgu frāžu (it īpaši - jaunākās Cīrulīšu meitas izpildījumā), bet šīs visas asprātīgas frāzes šķiet nākušas no kaut kādas anekdošu grāmatas, nevis no dzīviem cilvēkiem. Cilvēki tā nerunā, tie nav dialogi, tie ir kumēdiņi. Atkal jau - tā nav problēma gados jaunākai auditorijai, bet "Jampadrača" humors nudien nav smalks. Filmas ārējā puse - tikai tas, ka tā ir filma bērniem ļauj kaut cik samierināties ar pārspīlēto teatrālumu gan personāžu ārienē (Ulda Dumpja ūsas varētu pretendēt uz kādu balvu nominācijā "vismazāk pārliecinošais ūsu attēlojums kino"), gan žestos, gan balsīs (te jāatzīst, ka kopumā bērni filmā ir daudz ticamāki par profesionālajiem aktieriem).
Cik skābi es to lai arī neraksturotu (un, jā es apzinos, ka esmu pārāk cinisks un Ziemassvētku filmas vispār nav mans lauciņš), patiesībā "Ziemassvētku jampadracis" ir tīri ok skatāms, tā nav tāda filma, kuru prasītos pēc 15 minūtēm izslēgt ārā. Kaut kas tajā kaitina, kaut kas intriģē (kaut vai tā būtu vēlme saprast, kur filmēta katra konkrētā epizode un kas ir tā domātā "nerīga", kurā risinās tās darbība), bet apgalvot, ka šī filma būtu kaut kāds bērniem domāta kino etalons, manuprāt, var vienīgi gadījumā, ja tev ir kāds papildu emocionālais fons, kas saista ar šo filmu.
Te sekos pamatīga atkāpe, kuras beigās ceru atgriezties uz Jampadracim tuva ceļa. Tīņa gados es biju pārliecināts, ka Aldara "Zelta" un "Pilzenes" alus ir izcilas kvalitātes dzērieni, jo uz pudeļu etiķetēm bija informācija par šīs produkcijas apbalvojumiem starptautiskos konkursos. Jā, pilnā nopietnībā, savos 14-15 gados es ticēju rakstītam vārdam tādā mērā, ka man šķita: jā, tas kaut ko nozīmē, Aldaris ražo izcilu alu, ko atzīst arī ārzemēs. Iedomāties, ka šādu "konkursu" pasaulē varētu būt tūkstošiem un ka lai "uzvarētu" kādā no tiem varētu pietikt ar nebūt ne grandioza apmēra ziedojumu, man ne prātā nenāca. Tāpat, skatoties Latvijas Televīzijas sporta pārraides es biju gatavs ne tikai pieņemt, ka "ledus F1" jeb bobslejs ir nozīmīgumā pielīdzināms tām autosacīkstēm, kurās tobrīd sacentās Šūmahers ar Hilu, Vilenēvu, Hekinenu, bet pat "ūdens F1" ir teju tikpat nozīmīgs sporta veids. Un, sasodīts, es taču savam vecumam neskaitījos stulbs - teju vai apaļš teicamnieks, kura vienīgais smagais klupšanas akmens skolā bija fizkultūra, bet komplektā ar to - tāds naivums, tāds naivums...
Un te mēs nonākam pie "Ziemassvētku jampadrača". Tātad, šī filma ir godalgota vairākos festivālos, par ko arī var rast gana daudz informācijas deviņdesmito gadu pašmāju presē (periodikas arhīvā), taču paliek jautājums - kāds bija festivālu prestižs, konkurence un kāds bija sausais atlikums no uzvarām? Kādas tas pavēra iespējas? Vai filma tika izrādīta kaut kur pēc šiem festivāliem? Labākais, ko no šādiem rakstiem par gūtajiem panākumiem tu vari noskaidrot, ir uzzināt, ka konkursā, piemēram, piedalījušās 23 filmas, taču tas neko nepasaka par konkurenci. Atkal stāsts no personīgās pieredzes: ja vēlētos sevi pozicionēt kā baisāko sportistu, varētu teikt, ka esmu "daudzkārtējs godalgotu vietu ieguvējs starptautiskās sacensībās orientēšanās sportā", un tas nebūtu melots, ja pieņem, ka par starptautiskām orientēšanās sacensībām var saukt lokālas nozīmes rogainingus, kuros nav bijus nekāda dižā konkurence, taču ir piedalījusies, piemēram, viena komanda no Lietuvas. Ja ņem vērā, ka tīmeklī neatrast arī nekādu profesionālu kritiku par šo filmu, pat nekļūst skaidrs: kādā mērā "Ziemassvētku jampadraci" var uzskatīt par nozīmīgu darbu Latvijas kinematogrāfā?
Man nav skaidrs, kā lai atstāsta šo filmu, visam aprakstam nesastāvot no tā atrisinājuma "spoileriem", jo patiesībā galvenā sižeta līnija pa īstam sākas tikai tuvāk filmas beigām. Mēģināšu kaut kā šādi: Cīrulīšu ģimenes tēvs ir mūzikas skolotājs, kuram ir pieci bērni, bet nav pastāvīgu ienākumu. Ir Ziemassvētku laiks, ģimenei trūkst līdzekļu. Pilsētā ierodas klavierspēles brīnumbērns Raimondiņš, kas sniegs koncertu. Pārējais vai nu ir nebūtiski vai arī atklāj par daudz.
Mans kopējais vērtējums par filmu nav tik kritisks kā varētu nojaust no daudzajām niansēm, par ko sūdzēšos. Galvenais attaisnojums - tā ir filma bērniem, un gados jaunākajai auditorijai liela daļa to problēmu, kas satrauc mani, varētu būt pilnīgi vienaldzīgas. Pieņemu, ka gadījumā, ja es šo filmu pirmo reizi būtu redzējis 1994. gadā, mana attieksme pret to joprojām būtu saglabājusi kādu devu bērnības garšas no tiem laikiem, kad visam pamatā nevajadzēja būt loģikai un cēloņsakarībām. Un ar tām filmā ir problēmas. Neslavēšu par viņa paveikto Alvi Lapiņu, kas veidojis filmas scenāriju, par pamatu izmantojot (par to iepriekš nebiju informēts, bet noklausījos raidījumu Radio Nabā, kas bija veltīts šai filmai) kādu populāru vācu bērnu literatūras darbu. Pirmkārt, filmas skatīšanās gaitā nevienu brīdi nekļūst skaidrs, kur vajadzētu risināties tās darbībai - atkal un atkal filmā piemin "mūsu pilsētu" un atsevišķi no tās "Rīgu", kurā, piemēram, Raimondiņa tēvam pieder mūzikas skola. Tas, kā varētu nostrādāt filmas atrisinājuma moments ar klavierspēli, ir pilnīgs nonsenss, un beigās saņemtais atalgojums - kaut kas tāds, ko būtu varējis uzrakstīt es tajā savas agrīnās literārās darbības posmā, kad vēl mācēju rakstīt tikai lieliem drukātiem burtiem. Jā, nenoliedzami filmā ir daudz asprātīgu frāžu (it īpaši - jaunākās Cīrulīšu meitas izpildījumā), bet šīs visas asprātīgas frāzes šķiet nākušas no kaut kādas anekdošu grāmatas, nevis no dzīviem cilvēkiem. Cilvēki tā nerunā, tie nav dialogi, tie ir kumēdiņi. Atkal jau - tā nav problēma gados jaunākai auditorijai, bet "Jampadrača" humors nudien nav smalks. Filmas ārējā puse - tikai tas, ka tā ir filma bērniem ļauj kaut cik samierināties ar pārspīlēto teatrālumu gan personāžu ārienē (Ulda Dumpja ūsas varētu pretendēt uz kādu balvu nominācijā "vismazāk pārliecinošais ūsu attēlojums kino"), gan žestos, gan balsīs (te jāatzīst, ka kopumā bērni filmā ir daudz ticamāki par profesionālajiem aktieriem).
Cik skābi es to lai arī neraksturotu (un, jā es apzinos, ka esmu pārāk cinisks un Ziemassvētku filmas vispār nav mans lauciņš), patiesībā "Ziemassvētku jampadracis" ir tīri ok skatāms, tā nav tāda filma, kuru prasītos pēc 15 minūtēm izslēgt ārā. Kaut kas tajā kaitina, kaut kas intriģē (kaut vai tā būtu vēlme saprast, kur filmēta katra konkrētā epizode un kas ir tā domātā "nerīga", kurā risinās tās darbība), bet apgalvot, ka šī filma būtu kaut kāds bērniem domāta kino etalons, manuprāt, var vienīgi gadījumā, ja tev ir kāds papildu emocionālais fons, kas saista ar šo filmu.
2020-12-27
comments powered by Disqus