Ziemassvētku pārgājiens 2021
Daudzi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi biju Ziemassvētku pārgājienā. Arī šogad līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties, līdz Marina man 24. datuma pēcpusdienā ieteica pavaicāt Ilzei, vai šogad kāds pārgājiens notiek, varbūt es tajā varu piedalīties (saņemot man solīto brīvsoļa laiku). Atbilde - jā, rītdien un parīt būsim slēpošanas pārgājienā - pirmajā brīdī man lika samulst, vai tas nav par ātru un vai es tam esmu gatavs, bet visai ātri lēmums bija: Jā! Ir jāiet (jāslēpo)!
Jāatzīst gan, ka vecums nenāk viens, un arī šī pārgājiena nolikumā bija izziņota nakšņošana iekštelpās, Birznieču atpūtas rezidencē Jāņupē, kas, protams, īsti neatbilst rūdītu pārgājienu principiem. Tomēr es, Marinas iedrošināts un mudināts, pieteicos, ka nē - man vēl nav 40, es nakšņošu teltī. Tiesa, īsti autentiski viss tāpat nebija, jo manas mantas teltošanas vajadzībām ar auto uz Jāņupi nogādāja Ilze, līdz ar to pārgājienā devos ar ļoti nelielu ekipējuma daudzumu.
Nokļūšana slēpošanas distances startā bija psiholoģiski smagākā šī pasākuma daļa - brauciens starppilsētu autobusā Rīga - Bauska. Pilnīgi noteikti nebiju autobusā sēdies kopš sākās tas sūds, ko labāk vārdā nesaukt, bet patiesībā vēl izteikti ilgāk - patiesībā pat neatceros, kad pēdējo reizi Latvijā braucu ar autobusu. Droši vien pēdējā "Pastniekā". Līdz centram gan mani nogādāja Marina, pa ceļam uz Autoostu izstaigāju Ūdensvada ielu (Rīgas ielu statistiķis manī nekad nesnauž), tad kādu laiciņu pagaidīju ceļa biedrus (tādi bija četri: Ilze, Māris, Ieva un Elīna), sekoja plus mīnus pusstundu ilgs brauciens autobusā un slēpošanas pārgājiens varēja sākties.
Vai precīzāk - gandrīz varēja sākties, jo, kāpjot ārā no autobusa, Ilzei izkrita auskars, kura diemžēl nesekmīgie meklējumi mazliet atlika kāpšanu uz slēpēm. Bet tad gan. Pirmā pieturvieta - Iecavas dzelzceļa stacija, pa ceļam uz kuru jau pirmo reizi izpildīju savas falldown komiķa funkcijas. Tiesa, šajā pārgājienā daudz iespēju šo savu spēju demonstrēt man nebija, šķiet, kādas trīs reizes izdevās izpildīties, bet vismaz divas no tām - vizuāli atraktīvi labākājas multfilmu tradīcijās. Iecavas stacijā pasažieru vilcieni nepiestāj kopš 2000. gada, kad slēgta pasažieru satiksme līnijā Jelgava I - Krustpils, līdz ar to sevišķa dzīvība stacijā nav novērojama.
Tālākais maršruts mūs virzīja pa dzelzceļa tiltu pāri Bauskas šosejai (pat nebija nekādu zīmju, kas liecinātu, ka tas ir aizliegts, tomēr atļaujos cerēt, ka ir gan) un tad - pa dažādiem meža celiņiem (un brīžiem arī takām) virzienā kaut kur uz Jāņupes pusi. Atzīšos, ka mana izpratne par to, kur mēs devāmies, ir pilnīgi nekāda, jo ar karti biju tik vien kā minimāli iepazinies autobusā, taču apvidū ne reizes neapskatījos ne tajā, ko rāda papīra karte, ne navigācijā telefonā. Bija citi cilvēki, kas ar to nodarbojās, kālab lai arī es iesaistītos? Turklāt zināju, ka otrajā pārgājiena dienā man gan ar šo lietu būs daudz darbošanās, jo bija plāns atlikušo posmu veikt vienatnē, lai varētu agrāk startēt un agrāk finišēt.
Kur lai arī mēs nedotos, ceļi bija slēpošanai ideāli piemēroti - sniega ne par daudz, ne par maz, lielākoties iedzītas kādas mašīnas riepas, skaists ziemīgs mežs, arī laikapstākļi lutināja. Jā, pamazām iestājās tumsa, bet tas nevienu neuztrauca un, ievērojot aktuālās elektrības cenas, mēs pat iztikām bez papildu apgaismojuma lietošanas. Šķiet, ka es biju vienīgais, kas bija paņēmis līdzi pieres lukturi, taču tas palika somā, kaut ko jau sniegotā mežā vienmēr varēs redzēt, jo īpaši skaidrā zvaigžņotā vakarā. Reizēm piestājām iemalkot kādu dzērienu no termosa un vai blašķītes, mazliet uzkodām, nekur pārmērīgi nesteidzāmies, un tā kaut kur tuvāk pusseptiņiem ieslēpojām Jāņupē. Nekādu dižu piedzīvojumu un apskates objektu maršrutā nebija, ja neskaita vienu sniegā iestigušu automašīnu, kuras rakšanas darbi, mums garām dodoties, gāja pilnā sparā. Veikalā paņēmām kas nu kuram šajā brīdī kārojās (es izvēlējos ekskluzīvu komplektu saldējums + Piebalgas "Sātana" alus, kuru pēdējo reizi biju baudījis vēl iepriekšējā tūkstošgadē). Sasniedzām namiņu Baltirbes ielā, kurā Ilze jau no rīta bija iekurinājusi krāsni, līdz ar to tas bija silts un omulīgs.
Man pašam gan vispirms bija svarīgs pienākums - kamēr vēl gribasspēks kārtībā un neesmu pārāk atkusis iekštelpās, uzsliet telti. Iztīrīju sniegu zem ābeles, un dažās minūtes vieta naktsguļai bija gatava. Pārējos piederumus gan uzreiz uz telti vēl nenesu, jo patīkamāk, protams, ir iekāpt siltā un nevis aukstā guļammaisā, un tad nu varēja ķerties pie vakara saviesīgās daļas, kuru primāri veidoja ēdienu un dzērienu lietošana, sarunas par dažādām tēmām un zoles spēlēšana. Pēdējo īpaši izbaudīju, jo sen nebija spēlēts. Likmes gan bija augstas - spēlējām uz punktu punktā, bet kaut kā izdevās ar šo spriedzi sadzīvot. Vakara gaitā ieradās Uģis/Hugo, bet aizbrauca Elīna (otrajā dienā bija paredzēts, ka viņš un nevis viņa būs slēpotāju vidū), tad atbrauca vēl viens Uģis un Dace. Zoles maratona lielāko daļu aizvadīju džentelmeņu kompānijā ar diviem Uģiem un vienu Māri. Jāatzīst, ka līdz pat pēdējai partijai turējos glītos plusos, taču vakaru beidzu ar palikšanu kā lielajam jaņos un gandrīz visi mani plusi izplenēja. Tomēr - vismaz nogrimis vēl nebiju. Bija mazliet pāri pusnaktij, kad devos uz telti, pārējie vēl vismaz pāris stundas buru noturēja.
Mīnusos teltojis nebiju visai sen, bet vienatnē - laikam nekad. Tāpēc biju paķēris līdzi divus guļammaisus. Manā krājumā nav neviena super aukstam laikam paredzēta maisa, niknākajam komforta temperatūra ir nulle grādi un zinu, ka zem tās patiešām komfortabli nejūtos. Taču pārī ar otru mazliet plānāku maisu vajadzēja būt ok. Velkot naktstērpu, mazliet pārcentos - uzvilku divus zeķu pārus un vienu cimdu pāri, kas visai ātri atklājās esam slikts risinājums - cimdi spieda rokas, bet iekšējās zeķes - kāju īkšķus, kad no visa liekā atbrīvojos, gulēšana kļuva labāka un principā līdz astoņiem ļoti labi nogulēju. Tad gan cēlos augšā, savācu visu savu iedzīvi. Jautrākā bija telts novākšana, jo negribējās vēl pirms slēpošanas sākuma saslapināt zābakus, tālab telti vācu kopā uzrotītās biksēs un ar krokšiem kājās, nebija pārāk patīkami, bet zināju, ka tūlīt varēšu pie krāsniņas sasildīties.
Tā arī bija. Man ienākot mājā, Ilze, kas gulēja apakšstāvā, jau bija pamodusies, tiku laipni uzcienāts ar brokastīm. Nekur pārmērīgi nesteidzot, pamazām arī citi mājas iemītnieki sāka birt lejā pa trepēm un uz to brīdi ap 9:40, kad uzsāku savu ceļu, visi jau bija vairāk vai mazāk pamodušies. Vienlaikus bija skaidrs, ka līdz brīdim, kad viņi būs gatavi startēt, vēl ir gana daudz laika.
Mana individuālā slēpošanas diena iezīmējās ar vairākām ceļa izvēles kļūdām. Pirmajā mani paspēja pieķert Ilze, pieklauvējot pie mājas loga, jo biju devies atpakaļ, nevis uz priekšu. Nākamā kļūda bija arī vēl turpat netālu - bija izvēle doties pa izzūdošu ceļu taisni vai ar pāris pagriezieniem. Izvēlējos pirmo variantu, bet ceļš visai ātri izzuda pavisam, nācās vien mest riņķī un doties tomēr apkārt. Un tur notika otrā kļūda - biju iegaumējis secību "pa labi - pa kreisi", bet patiesībā vajadzēja "pa kreisi - pa labi", līdz ar to vismaz vienu bonusa kilometru lieki noslēpoju. Pirmo mazliet vairāk kā stundu slēpojās ļoti labi, lai arī pa nakti sniega sega bija bagātinājusies ar jaunu baltās masas devu, taču ap devīto-desmito kilometru situācija sāka strauji pasliktināties. Vispirms pārgāju uz ceļu, pa kuru neviens nebija braucis ar auto šodien, tad - vakardien, un tad - vispār nebija pazīmju, ka kāds pa šo ceļu būtu braucis, kopš sācies sniegs. Ātrums kritās, bet sajūtas tāpat bija pozitīvas.
Šajā dienā mans plāns bija doties līdz Dalbes stacijai, izmetot nelielu līkumu caur ciematu ar burvīgu nosaukumu Uzvaras līdums. Ja kas - šis ir Kārļa Ulmaņa Uzvaras līdums, nevis Lielā Tēvijas kara Uzvaras līdums. Un devos turp tālab, ka tur dzīvo mana tēta brālēns ar ģimeni. Ieslēpoju Līdumā, apsveicinājos ar divām māsīcām, kuras tieši bija izgājušas uz kūti, pārmiju dažus vārdus un šļūcu stacijas virzienā. Un tur tieši sākās visjautrākais. Biju pāris simtu metru attālumā no dzelzceļa pārbrauktuves, kura atrodas tieši blakus stacijai, kad sāka mirgot sarkanās ugunis. Tātad - nāk vilciens. Tikai no Rīgas vai uz Rīgu? Mazliet pieliku pie soļa, līdz ieraudzīju - tiešām uz Rīgu! Tad gan devu visu, kas manī ir, jo skaidrs, ka nokavēšanas gadījumā vismaz stunda gaidīšanas būtu garantēta. Reālistiski sakot - es vilcienu nokavēju, taču mani centieni uz to paspēt bija piesaistījuši mašīnista uzmanību, kuru varēju redzēju ar interesi vērojam to, kā viens slēpotājs izmisīgi steidz uz vilcienu. Un mani patiešām uzgaidīja, līdz ar to kādas 10 sekundes šis vilciens manis dēļ bija aizkavējies. Tā es tiku līdz Torņakalnam. Kāpjot no vilciena, gan aizmirsu vagonā cimdus, par to, protams, škrobe, bet kopumā slēpošanas pārgājiens izdevās godam, divās dienās veikti 42 kilometri, noskaņojums labs un ziemas prieki izbaudīti pēc teju pilnas programmas. Paldies Ilzei un kompānijai, kā arī manai ģimenei, kas piekrita pavadīt bez manis vairāk kā diennakti Ziemassvētku laikā.