Ziemeļu ceļojums: pēdējās dienas
Tā kā 2012.gads strauji tuvojas beigām, un man nepatīk atstāt pusdarītus darbus uz nākamo gadu, pienācis laiks beidzot uzrakstīt noslēgumu šīs vasaras Ziemeļu ceļojuma aprakstam. Tiesa, pēdējās dažas ceļojuma dienas bija tik salīdzinoši nesteidzīgas, ka nekā grandioza, ko par tām rakstīt, tāpat nav.
Pirmais rīts Zviedrijā bija patīkami silts, tik silts, ka arī Liene sadūšojās nopeldēties. Protams, viņai nav raksturīga tāda statistikas mānija kā man, kas saistās ar nepieciešamību peldēties teju visās apmeklētajās valstīs, un tomēr - arī viņai reizēm gribas "atzīmēties".
Lieki teikt, ka es nopeldējos vēlreiz, turklāt šoreiz izmantoju iespēju palaiskoties ezerā atrodamajā pūslī. Nebija, protams, gluži tik karsts, ka es varētu tajā gulēt augu dienu, bet šī laikam bija pirmā diena ceļojumā, kad bija patiešām silts. Tam gan bija pavisam vienkāršs izskaidrojums - apskatoties Garmin kartē, varēja redzēt, ka mēs nebijām vairs nekādos Ziemeļos, koordinātes šajā vietā bija apmēram Tallinas platuma grādos.
Nekur jāsteidzas mums nebija - līdz prāmim bija vēl vairākas diennaktis, bet no Stokholmas mūs šķīra vien nepilni 400 kilometri, un nekādu plānu, ko atlikušajā laikā darīt, mums nebija, pat slēpņi neko daudz Garmin ielādēti nebija, tālab varējām pārmaiņas pēc ceļot, sevišķi neskrienot.
Piestājām pie Vanern - lielākā ezera Eiropas Savienībā. Jā, šāda izmēra definīcija ir drusku smieklīga, jo Eiropā patiešām ir pārītis lielāku ezeru, taču tie atrodas Krievijā, līdz ar to neskaitās. Vanern ir patiešām gigantisks, izmēros teju 10% no Latvijas. Izmantojot to, ka mūsu rīcībā bija gana daudz laika, gribējām izbraukt pa šo ezeru ar kādu laivu. Izrādījās gan, ka laivu nomas Zviedrijā nav atrodamas gluži uz katra stūra, vairākos apbraukātajos kempingos neko prātīgu neatradām, līdz beigās nonācām vienkārši mega milzīgā kempingā, kurā droši vien bija vairāki tūkstoši atpūtnieku (jāatzīst - šādas milzu vietas mums nepavisam nepatīk) un kur bija dīdžejs, kas piedrazoja vidi ar šausmonīgu tuc-tuc, bet mums jau vajadzēja tikai laivu. Dabūjām savā rīcībā uz kādu laiciņu jūras kajaku (iepriekš ar tādu nebijām braukuši) un kādu laiciņu pabraukājām gar ezera piekrasti, izmantojot arī iespēju pašiem nopeldēties šajā lielajā slapjumā.
No mūsu rīcībā esošā laika viedokļa mēs būtu varējuši palikt arī šajā lielajā kempingā, tomēr izlēmām vismaz drusku vēl pabraukt uz priekšu, izgājām pastaigā pa laipu pa dažām saliņām, šajā brīdī jau apkārtējā daba bija gandrīz identiska kā šepat Latvijā, bet, protams, ne vienmēr skaisti nozīmē citādāk.
Bija vēl tikai pēcpusdiena, kad mēs jau nokļuvām kempingā, kurā izlēmām palikt pa nakti. Šis gan arī bija visai liels, pagātnē palika naktis, kad bijām teju vienīgie teltotāji visā apkārtnē, toties atmiņās šis kempings palika ļoti labi. Tā kā izrādījās, ka tajā nevarēja maksāt ar karti, bet skaidrās naudas mums bija nepiedodami maz, kempinga saimnieks mums teica: "Give me all your money!", kā arī izdarījām, iedodot viņam līdzās zviedru kronām kaut kādu pāri palikušu norvēģu sīknaudu un vēl kaut kādas eiro atliekas. Katrā ziņā samaksājām mēs par teltsvietu drusku mazāk par prasīto, taču trīs dažādu valstu valūtās. Uztaisījām vakariņas, aizgājām līdz kempinga tuvumā esošajam slēpnim, un tā šī nesteidzīgā diena arī beidzās.
Nākamā diena gan nebija diži steidzīgāka - apciemojām Karlstad, vienīgo pa īstam mūsu maršrutā ieplānoto pilsētu, kurā viens no centrālajiem apskates objektiem ir piemineklis kaut kādai leģendārai viesmīlei, mazliet paslēpņojām (tiesa, bija besis un nekādas vēlmes aplasīt visus slēpņus pilsētā mums nebija) un nesteidzīgā garā turpinājām ceļu uz Zviedrijas galvaspilsētu.
Tiesa, mūsu plānos neietilpa braukt līdz pašai Stokholmai, jo prāmis bija vien nākamajā dienā, bet teltot daudz labāk varētu kaut kur nostāk no galvaspilsētas. Paviesojāmies Orebro un Arbogā, pirmo un pēdējo reizi ceļojuma laikā paēdām "ārpus mājas" - ieturējāmies Arbogas turku picērijā, kur es tiku pie picas, kas tika dēvēta par vikingu picu, bet patiesībā bija picas un kebaba krustojums (garšīgs). Picērija atmiņā gan vairāk palika kovārņu dēļ - šie putni tur iekārtojās lielā daudzumā visās tuvējās novērošanas vietās un tikko kāds picērijas apmeklētājs devās prom, putni metās virsū viņa ēdiena atliekām. Mēs gan, kā jau normāli latvieši, savas picas apēdām paši un kovārņiem prieki izpalika.
Mums tikām izpalika naktsmītnes - dīvainā kārtā izrādījās, ka šajā apkārtnē visi kempingi kļuva arvien dārgāki un dārgāki, un pilnāki un pilnāki. Te mums nebija paveicies - šajās dienās Zviedrijā notika Eiropā lielākais rockabilly auto pasākums. Zini tādas mašīnas ar vaļēju jumtu, kuras sastopamas filmās par piecdesmitajiem gadiem Amerikā? Visi Zviedrijas ceļi šajā dienā bija pilni ar šādām mašīnām, un bieži - ar lielu daudzumu normāli iesilušu jauniešu šo mašīnu aizmugurējos sēdekļos. Kā jau šādām mašīnām raksturīgi, pa ceļiem tās lielākoties brauca tik nesteidzīgi, ka visur veidojās sastrēgumi, bet visi kempingi bija pilni šo rockabilly fanātiķu dēļ. Pēkšņi izrādījās, ka atrast normālu kempingu vairs nav iespējams - to cenas arī kļuva astronomiskas, tādas, ka pat Norvēģija jau šķita esam lēta zeme (iepriekšējo divu nakšu kempingi Zviedrijā bija ievērojami lētāki par norvēģu standartu), kā rezultātā nekas cits vien mums neatlika, kā braukt arvien tuvāk un tuvāk Stokholmai.
Vienā brīdi kļuvām jau tik izmisuši, ka apsvērām domu "kempot" pie vecas baznīcas.
Jā, tur tuvumā bija kapi, un vispār jau pie baznīcām teltot parasti nav atļauts, bet ieraudzīju izpļautu zālītes laukumu un devos paziņot Lienei, ka šeit par arī paliksim, taču brīdī, kad sāku stāstīt, cik forša ir šī vieta, ieskanējās visi baznīcas zvani, kas bija visai biedējoši un pārliecinoši deva mājienu - nē, šeit jūs nenakšņosiet gan!
Tā mēs aizbraucām līdz pašai Stokholmai, kur mēģinājām uz dullo braukājot atrast kaut ko, kas izskatītos pēc lētas naktsmītnes, bet nekas prātīgs ilgi neatradās, līdz ķērāmies pie izmisīgākā varianta - pavaicājām Garmin, kur ir tuvākais hostelis. Tādu mums izdevās atrast, cena gan bija visai nedraudzīga, bet tas jau ir zināms, ka bez rezervācijas parasti ir grūti cerēt uz veiksmīgiem darījumiem, tāpēc nācās vien tur palikt.
Kā jau parasti hosteļa istabiņai bija sava ekstra - atrašanās pagrabstāvā un jebkāda loga trūkums. Ar gaisu tur bija visai švaki, un ar vietas daudzumu arī, bet nu jau mums bija puslīdz vienalga.
Nākamajā rītā atstājām auto maksas stāvvietā uz ielas turpat pie hosteļa un devāmies staigāt pa Stokholmu. Tiesa, šajā pilsētā bija būts iepriekš un vispār bija uznācis tik smags besis, ka nekur staigāt vairs negribējās, vairāk laika pavadījām sēžot kādā kafejnīcā un vērojot garāmgājējus, nekā reāli vazājoties apkārt.
Tālab arī par Stokholmas pastaigas centrālo notikumu kļuva kādas Coca Cola mašīnas sastapšana, turklāt tā notika tādā veidā, ka man pat šķita, ka Liene ir ņēmusi un tajā iekāpusi (nebūtu jau brīnums!).
Kad mums apnika staigāt, devāmies uz mašīnu, kuras logā ieraudzījām cedeli par nepareizu parkošanos. Tas nu gan bija sviests - bijām samaksājuši par stāvvietu, bet tāpat cedele - un soda nauda aptuveni 70 latu vērtībā! Izrādījās, ka šajā vietā bija aizliegts stāvēt, šķiet, mēneša pirmajās pirmdienās, vai kaut kādos līdzīgos datumos, un tieši uz tādu bijām uztrāpījuši. Mazliet mierināja doma, ka uz Latviju soda kvīts varētu arī neatnākt un ka ja atnāks, varētu mēģināt to apstrīdēt, taču tāpat nepatīkami (vērts piebilst, ka piecu mēnešu laikā, kas pagājuši kopš šī notika, neko vēl no Zviedrijas saņēmuši neesam).
Braucām uz prāmi, bija gan vēl ievērojami agrs, bet neko citu tāpat darīt negribējās, nosēdējām vairākas stundas pie ostas mašīnā, tad beidzot tikām uz prāmja, kurā bija paredzēts pavadīt teju 17 stundas - ilgākais laiks, ko esam uz tāda bijuši. Izmantojām nožēlojamās kvalitātes prāmja internetu, pieslēgušies pie vienas no ļoti nedaudzajām rozetēm koplietošanas telpās. Tad devāmies katrs uz savu kajīti - jo es biju pie vīriem, bet Liene pie sievietēm (divvietīgā kajīte bija manāmi dārgāka). Mani istabas biedri līdz naktij skatījās kaut kādu sviestu televizorā, bet tad beidzot izdevās iemigt. Kopumā gan šīs visai ilgās stundas izturējām tīri normāli, tad jau nonācām Tallinā un atlika tik vien, kā aizbraukt mājās.
Pa ceļam gan piestājām Saulkrastos, lai apsveiktu @bubliks vārda dienā (izrādījās, ka bijām vienīgie ciemiņi), un tad - beidzot mājās. Ar to mūsu divas Ziemeļu nedēļas bija beigušās.