Aplikācija par rakstnieku un laikmetu
Zigmunda Skujiņa pēdējais izdotais darbs - grāmata "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu", kuru kopā ar rakstnieku veidoja viņa meita Inga Skujiņa, aptver teju visu šī ievērojamā latviešu rakstnieka mūžu, skatās mazliet arī tam apkārt - par norisēm Latvijā (un ārpus tās), līdz ar to tas noteikti var kalpot kā vērtīgs papildmateriāls, iepazīstot Skujiņa literāro mantojumu.
Par nožēlu un kaunu pašam sev, man jāatzīst, ka līdz šim neesmu izlasījis nevienu no Skujiņa romāniem (ja nu vienīgi varbūt kaut kad skolas laikos "Kolumba mazdēlus", bet tā nu gan nav viņa daiļrades virsotne), taču ir pamatotas cerības, ka tuvākajā laikā šo situāciju spēšu labot. Kā lai arī nebūtu, šajā grāmatā, kuru droši vien var saukt par memuāriem, Skujiņš atklāj itin daudz par savu gana sarežģīto dzīvi, bet ne mazāk paliek arī otrpus svītrai, un, kā jau pieklājas nejaukam urķim, tieši tam, par ko Skujiņš neraksta, es mazliet pieķeršos.
Proti, autors it kā ļoti skaidri raksturo savas attiecības ar padomju varu - būdams pusaudzis, viņš 1940. gadā iestājās pionieros, jo viņam pietrūka skautu organizācijas gara, ar kuru viņš bija saistījies agrākā bērnībā, tomēr laika gaitā viņš sapratis, kādas ir patiesās lietas, visu mūžu bijis bezpartejisks, atteicies no iesaistīšanās visādās šaubīgās padarīšanās, tāpēc visos ceļojumos devies par personīgajiem, nevis valsts līdzekļiem. Nav bijis nekāds disidents, tomēr režīma pakalpiņš arī nē. Te, savukārt, jāņem vērā, ka tāpat vien kurš katrs bezpartejisks padomju pilsonis iespējas apceļot "sapuvušos Rietumus" neieguva, par saviem vai ne par saviem līdzekļiem. Vēl jo vairāk tāds, kas bijis iesaukts Latviešu leģionā. Skaidrs, ka ne jau Skujiņš viens tāds bija latviešu literātu vidū, bet lietas būtību tas nemaina - "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu" kaut kādā mērā ir daiļliteratūras darbs, kura galvenais varonis gan nes grāmatas autora vārdu, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka galvenais varonis patiešām ir pats autors.
Vienlaikus - kā ieskats laikmetā "Aplikācija" ir ļoti vērtīga grāmata, mans iecienītākais elements droši vien ir tāds, ka Skujiņa relatīvi proletāriskā māte, 1941. gada jūnijā, uzzinājusi par deportācijām, pirmajā brīdī padomā, ka padomju vara, gatavojoties tam, ka būs karš, nogādā drošībā bagātos un nozīmīgos, kamēr parastā tauta (viņu ieskaitot) paliks likteņa varā. Un arī citādi man patīk, kā šī grāmata ir uzrakstīta, mijiedarbība tekstā starp Zigmundu un Ingu Skujiņiem ir laba, un man tagad patiešām radās motivācija izlasīt "Gultu ar zelta kāju" un "Miesas krāsas domino", kas tuvākajā laikā gan jau arī notiks, līdz ar to savu uzdevumu tā ir panākusi. Ja šo neuzskata par vēsturisku dokumentu, bet gan par subjektīvu laikmeta liecību, noteikti varu ieteikt "Aplikāciju" izlasīt. Vienlaikus ne tikai man, bet arī jebkuram citam lasītājam par skādi nenāktu vispirms pieķerties dažiem Skujiņa romāniem un tikai tad šai grāmatai.
Par nožēlu un kaunu pašam sev, man jāatzīst, ka līdz šim neesmu izlasījis nevienu no Skujiņa romāniem (ja nu vienīgi varbūt kaut kad skolas laikos "Kolumba mazdēlus", bet tā nu gan nav viņa daiļrades virsotne), taču ir pamatotas cerības, ka tuvākajā laikā šo situāciju spēšu labot. Kā lai arī nebūtu, šajā grāmatā, kuru droši vien var saukt par memuāriem, Skujiņš atklāj itin daudz par savu gana sarežģīto dzīvi, bet ne mazāk paliek arī otrpus svītrai, un, kā jau pieklājas nejaukam urķim, tieši tam, par ko Skujiņš neraksta, es mazliet pieķeršos.
Proti, autors it kā ļoti skaidri raksturo savas attiecības ar padomju varu - būdams pusaudzis, viņš 1940. gadā iestājās pionieros, jo viņam pietrūka skautu organizācijas gara, ar kuru viņš bija saistījies agrākā bērnībā, tomēr laika gaitā viņš sapratis, kādas ir patiesās lietas, visu mūžu bijis bezpartejisks, atteicies no iesaistīšanās visādās šaubīgās padarīšanās, tāpēc visos ceļojumos devies par personīgajiem, nevis valsts līdzekļiem. Nav bijis nekāds disidents, tomēr režīma pakalpiņš arī nē. Te, savukārt, jāņem vērā, ka tāpat vien kurš katrs bezpartejisks padomju pilsonis iespējas apceļot "sapuvušos Rietumus" neieguva, par saviem vai ne par saviem līdzekļiem. Vēl jo vairāk tāds, kas bijis iesaukts Latviešu leģionā. Skaidrs, ka ne jau Skujiņš viens tāds bija latviešu literātu vidū, bet lietas būtību tas nemaina - "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu" kaut kādā mērā ir daiļliteratūras darbs, kura galvenais varonis gan nes grāmatas autora vārdu, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka galvenais varonis patiešām ir pats autors.
Vienlaikus - kā ieskats laikmetā "Aplikācija" ir ļoti vērtīga grāmata, mans iecienītākais elements droši vien ir tāds, ka Skujiņa relatīvi proletāriskā māte, 1941. gada jūnijā, uzzinājusi par deportācijām, pirmajā brīdī padomā, ka padomju vara, gatavojoties tam, ka būs karš, nogādā drošībā bagātos un nozīmīgos, kamēr parastā tauta (viņu ieskaitot) paliks likteņa varā. Un arī citādi man patīk, kā šī grāmata ir uzrakstīta, mijiedarbība tekstā starp Zigmundu un Ingu Skujiņiem ir laba, un man tagad patiešām radās motivācija izlasīt "Gultu ar zelta kāju" un "Miesas krāsas domino", kas tuvākajā laikā gan jau arī notiks, līdz ar to savu uzdevumu tā ir panākusi. Ja šo neuzskata par vēsturisku dokumentu, bet gan par subjektīvu laikmeta liecību, noteikti varu ieteikt "Aplikāciju" izlasīt. Vienlaikus ne tikai man, bet arī jebkuram citam lasītājam par skādi nenāktu vispirms pieķerties dažiem Skujiņa romāniem un tikai tad šai grāmatai.
2023-02-16
comments powered by Disqus