Kazhes pierakstu burtnīca

"Ēnu aleja" ir viens no pēdējiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Rakstīts 2003. gadā, bet grāmatā izdots 2016. gadā. Šī grāmata (apjomos pavisam neliela) ir vēstījums par zudušu laiku, par zudušām mākslām, par zudušām vietām un par zudušām vērtībām, līdz ar to kāds gan brīnums, ka tam visam pamatā ir ēnas. Jauns cilvēks, kas pēckara gados Rīgā mācās vispirms poligrāfiju, bet tad cinkogrāfiju (pateicoties šim darbam mazliet vairāk esmu sapratis par pustoņu druku un mazliet arī ar šo paspēlējies saistībā ar kādu "sānu aktivitāti"), iepazīstas ar vecāku vīru, kura dzimta tipogrāfijas jomā darbojusies no paaudžu paudzēm, bet tagad vairs ceļa uz priekšu tam nebūs. Vecs vīrs vientulībā mit tikai minimāli apdzīvotā namā, kura vietā reiz taps Dailes teātris (jāatzīmē, ka mans tētis, kuram vajadzētu atcerēties, kā izskatījās tā vieta, kur šis teātris ir uzcelts, šādas atmiņas sevī nav uzglabājis, kas nav pārsteidzoši - kad uzbūvē kaut ko jaunu, atmiņas par to, kas tur reiz bijis, ātri vien tiek izspiestas).

Te man jāatzīst, ka Zigmunds Skujiņš patiešām bija stāstnieks ar Dieva dotu talantu, un "Ēnu alejā" viņš lieliski apliecināja, ka pilnvērtīgai gaistošās pasaules iezīmēšanai viņam nevajadzēja daudz lappušu, daudz vārdu - ļoti lakoniski, bet ļoti izjusti viņš attēlo to pasauli, no kuras vēl kaut kādas ēnas piecdesmitajos gados bija palikušas, bet kura gāja arvien vairāk zudībā. Interesanti, ka man vēl arī sanāca mazliet sižetu pārklāšanās - gados vecākais grāmatas varonis savas dzīves laikā bija iemīlējies māksliniecē Hildā Vīkā, un mēs tieši tobrīd skatījāmies "Pansiju pilī", kurā Hilda Vīka arī parādās (un tāpat uz brīdi grāmatā iesaistās arī tas pusmūža vīrietis, ar kuru grāmatas varonis nespēj sacensties, proti, Viktors Eglītis). Cik tuva vai tāla "Ēnu alejas" pasaule ir realitātei, neņemos teikt - tās varoņi visdziļākajos padomju laikos runā un domā daudz brīvāk, nekā to varētu no viņiem sagaidīt, bet tas šajā gadījumā man pat nešķita sevišķi svarīgi - šī grāmata man patika, un šī bija tā reize, kad man nebija vēlmes pārliecināties, cik daudz te ir patiesu un cik - izdomātu faktu. Noteikti - rekomendējama literatūra!