Vigīlija. Sapnis par nomodu
Teātrī nebija būts drusku vairāk kā gadu - šausmīgi ilgi, pēdējā izrāde, ko redzēju, bija "Vectēvs". Tagad - "Sapnis par nomodu". Interesants nosaukums, ne?
Par laimi saturā paralēles saskatīt ir grūti. Ja nu vienīgi ievērot, ka lugas galvenais varonis ir visai līdzīgs tiem grūtsirdīgajiem un nejaukajiem tipāžiem, par kuriem bieži rakstu stāstus es pats. Bet man ir apņēmība mainīties, un atstāt nagu augšanas vērotājus un apnicīga monotona biroja darba strādātājus pagātnē. Kārtējo reizi pārfrāzējot Vonnegūtu: Izvēlies labi, par ko tu izliecies, jo galu galā tu esi tas, par ko tu izliecies. Un es negribu izlikties par nagu augšanas fanu.
Pirmās izrādes minūtes mani pamatīgi satrauca - nebija interesanti, un tie brīži, kad vajadzēja būt smieklīgi, tādi nebija. Joks par "lecu ar birsti", manuprāt, bija absolūti garām. Tikai divi personāži, no kuriem viens ir veca gultā guļoša sieviete, kura nerunā - pagrūti uzturēt dinamiku. Tomēr pamazām viss iekustējās.
Situācija ir sekojoša: vīrietis saņēmis vēstuli no savas 30 gadus neredzētās krustmātes, ka viņa mirst. Viņš pamet darbu un dodas pie tantiņas. Kas viņu dzen? Pirmkārt, pienākums. Otrkārt... viņš pats tādu otrkārt nemaz nespēj nosaukt, bet atbilde ir skaidra - vientulība. Vienlaikus viņš gan cer, ka krustmāte iespējami drīz nomirs, un viņš jau cītīgi plāno viņas bēres un ko viņš darīs ar pāri palikušajām mantām, to visu, protams, stāstot krustmātei. Bet viņš ir jokains, un viņam šo to var piedot. Arī viņam nav bijusi viegla dzīve - nemīlēts bērnībā, nemīlēts pieaugušais, ar noslieci uz transvestītismu, bez neviena vienīga drauga, viņš klīst pa pasauli, Dieva nepieņemts. Note to self: censties nelīdzināties Ģirta Krūmiņa atveidotajam personāžam. Interesanta loma šeit ir Lidijai Pupurei - lielākoties bez runāšanas, galvenokārt - mīmika, mazliet žestu, pat kustību nav sevišķi daudz.
Visai īpatnēja izrāde, kura man beigu beigās ļoti patika. Kā jau JRT tas ir neizbēgami - te tu smejies, te tu raudi, bet beigu beigās... ej mājās.
Par laimi saturā paralēles saskatīt ir grūti. Ja nu vienīgi ievērot, ka lugas galvenais varonis ir visai līdzīgs tiem grūtsirdīgajiem un nejaukajiem tipāžiem, par kuriem bieži rakstu stāstus es pats. Bet man ir apņēmība mainīties, un atstāt nagu augšanas vērotājus un apnicīga monotona biroja darba strādātājus pagātnē. Kārtējo reizi pārfrāzējot Vonnegūtu: Izvēlies labi, par ko tu izliecies, jo galu galā tu esi tas, par ko tu izliecies. Un es negribu izlikties par nagu augšanas fanu.
Pirmās izrādes minūtes mani pamatīgi satrauca - nebija interesanti, un tie brīži, kad vajadzēja būt smieklīgi, tādi nebija. Joks par "lecu ar birsti", manuprāt, bija absolūti garām. Tikai divi personāži, no kuriem viens ir veca gultā guļoša sieviete, kura nerunā - pagrūti uzturēt dinamiku. Tomēr pamazām viss iekustējās.
Situācija ir sekojoša: vīrietis saņēmis vēstuli no savas 30 gadus neredzētās krustmātes, ka viņa mirst. Viņš pamet darbu un dodas pie tantiņas. Kas viņu dzen? Pirmkārt, pienākums. Otrkārt... viņš pats tādu otrkārt nemaz nespēj nosaukt, bet atbilde ir skaidra - vientulība. Vienlaikus viņš gan cer, ka krustmāte iespējami drīz nomirs, un viņš jau cītīgi plāno viņas bēres un ko viņš darīs ar pāri palikušajām mantām, to visu, protams, stāstot krustmātei. Bet viņš ir jokains, un viņam šo to var piedot. Arī viņam nav bijusi viegla dzīve - nemīlēts bērnībā, nemīlēts pieaugušais, ar noslieci uz transvestītismu, bez neviena vienīga drauga, viņš klīst pa pasauli, Dieva nepieņemts. Note to self: censties nelīdzināties Ģirta Krūmiņa atveidotajam personāžam. Interesanta loma šeit ir Lidijai Pupurei - lielākoties bez runāšanas, galvenokārt - mīmika, mazliet žestu, pat kustību nav sevišķi daudz.
Visai īpatnēja izrāde, kura man beigu beigās ļoti patika. Kā jau JRT tas ir neizbēgami - te tu smejies, te tu raudi, bet beigu beigās... ej mājās.
2013-03-14
comments powered by Disqus