Nepieradināti

Grupa ak69 pastāv visai ilgu laiku - jau kopš 2002. gada, taču "Nepieradināti" ir tikai otrais tās albums. Ir mūzikas paveidi, kuru gadījumā tāda ierobežota produktivitāte nepārsteidz - piemēram, Inokentijam Mārplam līdz pirmajam albumam bija ļoti ilgi gadi jāgaida. Taču ak69, lai arī paši sevi definē kā piederīgus alternative/indie mūzikai, manās acīs ir daudz par popsīgiem, lai viņiem būtu kāds reāls pamats neizdot ierakstus. Noskaidrot apstākļus, pētīt to, cik ilgu laiku grupa ir reāli aktīvi kaut ko spēlējusi un nodarboties ar citiem izpētes darbiem man vēlmes nav, līdz ar to vienkārši raksturošu savas emocijas pēc "Nepieradināti" noklausīšanās.

Pirmais, kas jāatzīst - meldiņi un piedziedājumi ir lipīgi, tur neko pārmest nevar. Tīri kā poproks, šis ir diezgan labas kvalitātes ieraksts. Brīžiem aiziet izteikti amerikāņu koledžroka stilistika, citkārt jūtama pašmāju Prāta vētras ietekme (turklāt - agrīnās Prāta vētras). Savai auditorijai labi piemērots ieraksts. Vienīgā problēma - man nav īsti skaidrs, kā reāli ak69 ir ar to auditoriju. Dziesmu saturiskā puse, kurā jūtams rokmūzikai raksturīgais balanss starp "kaisīšu ar ziediem ceļu tavā priekšā" un "davai, drāzīsimies visu laiku!" (ne viens, ne otrs šādi tiešā tekstā izteikts netiek, bet vairums dziesmu albumā ir vienā vai otrā frontes pusē), liek domāt, ka ak69 potenciālā auditorija ir gados jauna, visticamākais, galvenokārt jaunas meitenes (ja tevi mulsina, kālab tā otrā tematika, ja jau ieraksts paredzēts meitenēm, tad atļaušos citēt Gogol Bordello: "Lela, lela, lela, lela, pala tute / Girls, they like the kissin'fucking as much as we do"; koncertos lielākoties tieši šajā versijā skan). Un tātad - cik daudz ir to meiteņu, kas apjūsmo Oskaru Mustermani un viņa biedrus? Laikam jau es neapgrozos īstajās aprindās, bet kaut vai viņu minimālā klātbūtne mediju telpā liek domāt, ka gluži Sound Poets atpazīstamības līmeņa viņiem nav. Un tātad - tas ir poproks (diezgan dejojams poproks turklāt) bez adekvātas auditorijas, līdz ar to alternatīvs tas ir nevis sava satura dēļ, bet savas nepietiekamās popularitātes rezultātā.

Tīri klausoties, ir jau diezgan forši (lai gan tā īsti augstāk par ieraksta ievaddziesmas "Pavasaris" līmeni šajā ierakstā nekas neizceļas), bet šī ir grupa, par kuras klausīšanos es drīzāk kaunētos nekā lepootos un šis ir ieraksts, kuram nav nekādas pievienotās vērtībās salīdzinoši ar teju jebkura mazzināma koledžroka kolektīva produkciju. Sajūsmas manī nav, un ne tikai tāpēc, ka brīžiem ļoti tracina albuma teksti, kuru vidū lielākais grēcinieks ir "es redzēju, kā jēga zūd kā dūmi skursteņos". Cik es zinu, normālos apstākļos dūmi skurstenī nevis pazūd, bet pa to iznāk laukā. Ja tomēr tev skurstenī pazūd dūmi un ārā nenāk, iespējams, tev vajadzētu paaicināt kādu skursteņu meistaru. Taču noteikti ne tādu, kas spēlē grupā a69.
2019-01-20
7.0
comments powered by Disqus