Ķemeru velobrauciens
Kad šīs nedēļas sākumā Normis savā blogā publicēja ierakstu par Latvijas velo maršrutiem, tas noteikti ne vienam vien kalpoja par iedvesmu saņemties kaut kur šajās brīnišķīgi saulainajās dienās doties ar riteni. Vai varbūt arī gluži tā tas nebija, nav svarīgi.
Kamēr "Pavasaris" pilnīgi noteikti bija mana iniciatīva, šīs nedēļas velobrauciena ierosme nenāca no manis. Vai arī man tikai tā šķiet, īsti nezinu. Bet man gribas domāt, ka šis bija Marinas velobrauciens, kurā es uzprasījos līdzi. Vai arī neuzprasījos, nevaru īsti saprast. Kā lai arī nebūtu - šoreiz velo braucienā bija tikai divi dalībnieki, un maršrutu ierosināja Marina - "Apkārt Ķemeru nacionālajam parkam".
Kā jau "budžeta" braucienos pieklājas, ignorējām norādījumu startēt un finišēt Ķemeru stacijā, jo nekas taču neliedz Ķemeros no Rīgas nokļūt pašu spēkiem. Tiesa, mazliet man kremta tas apstāklis, ka manā starta brīdī Marina jau bija paspējusi nomīt 20 kilometrus no savām mājām, bet pat es ne vienmēr esmu tik apsēsts, lai speciāli kaut kur trenktos tikai tālab, lai man būtu lielāks nobraukums. Reizēm gan tieši tāds tomēr esmu.
Visas laika ziņas vēstīja, ka sestdiena būs šausmīga lietaina diena. Saprātīgi domājoši cilvēki šādās dienās, domājams, sēž mājās un skatās televizoru. Lielākais, kas vēl būtu pieļaujams - ar auto aizbraukt uz tuvējo lielveikalu. Bet es jau sen apgalvoju, ka "sanity is overrated". Vai, atkarībā no situācijas, šo pašu apgalvojumu attiecinu uz jebko citu. Līdz ar to - braucām gan, turklāt pirmās pāris stundas nemaz nelija. Vai arī lija, bet maz.
Piestājām pie Kaņiera ezera putnu torņa, kur gan slēpņa tagad nav, bija doma, ka varētu atjaunot, vienīgi mans geokonteineris vēl bija pilns ar turku zirņiem un tos atstāt slēpņotājiem sevišķi negribējās. Tiesa, pie tuvējā slēpņa izrādījās, ka citi gan savu pārtiku slēpņos ielikt mēdz.
Pie Ragaciema griezām nost no šoseja uz tai paralela zemes ceļa, ap šo laiku arī sākās izaudzinātais lietus, kurš patiešām līdz vakaram tā arī nemitējās līt. Pēc kādiem dažiem kilometriem gan sapratām, ka kaut kas nav lāga - mūsu virziens galīgi vairs nebija paralels šosejai. Skatāmies BING kartē (kura, atšķirībā no OSM, šeit ir gana detalizēta) - patiešam, esam kaut kur nepareizi nogriezušies uz dienvidiem. Braucam atapakaļ līdz vietai, kur esam aizbraukuši nepareizi - bet nu neredz tur to īsto ceļu! Labi, nav svarīgi - brauksim tālāk kādu gabalu pa šoseju, pie reizes Marina varēs atrast pāris slēpņus. Es tikām turpinu jauno dzīves filosofiju - iespējami vairāk kilometru uz iespējami mazāku slēpņu skaitu.
Līdz ar to līdz pat Klapkalnciemam braucām pa Kolkas ceļu, kārtējo reizi paviesojoties Somu jēgeru kauju vietā. 
Tad griezām Tukuma virzienā un turpinājām ceļu. Par šo posmu anekdotes nestāstīšu, jo nav. Varētu jau kādu izdomāt, bet negribās. Mazliet aizmirsām izmest līkumu uz Lustužkalnu, bet neko darīt. Tālāk virziens uz Smārdi. Ap šo laiku izdomājām, ka vajadzētu mēģināt dabūt vakaram kādu lasāmvielu - teltī noteikti būsim visai agri, ugunskuru pa lietu nekurināsi (nekāda dižā prieka), uzreiz gulēt iet - nepieklājīgi. Diemžēl līdzi - pilnīgi nekā. Ko darīt? Smārdes veikalā avīzes un žurnālus netirgoja, bet tad man radās DOMA! Jā, reizēm gadās, ka arī es kaut ko izdomāju, ne obligāti kaut ko vērtīgu, ne obligāti kaut ko radošu un ne obligāti kaut ko gudru - bet izdomāju, un parasti ar savām domām lepojos, cik necilas un smieklīgas tās lai arī nebūtu. Smārdē vairs to nerealizēt, bet pēc kāda laiciņa priekšā būs Slampe. Un Slapme ir lielāks miests, kur arī veikals būs nopietnāks. Varētu tad mēģināt ieiet tur veikalā un sarunāt ar pārdevējām no viņām atpirkt kādu grāmatu. Pilnīgi vienalga kādu. Varbūt zem letes mētāsies kāds Darjas Doncovas detektīvs vai kāds šausmīgs "lata romāns" - ko gan vairāk šādā vakarā varētu vēlēties?
Sacīts - darīts. Slampē izrādās ir pat divi veikali, viens no tiem - visai paliels. Tajā var iegadāties "puzles" (līdz 200 gabaliņiem - normāls bērnu variants), gan portatīvo šahu, bet no lasāmvielas tik vien kā krāsojamās grāmatas, bet tādu attīstības līmeni, lai teltī krāsotu ponijus, es vēl neesmu sasniedzis. Skaidroju pārdevējai savu situāciju - garš vakars teltī, gribas kaut ko palasīt, varbūt var kādu grāmatu dabūt. Pretī - pārsteigums, šoks, neizpratne. Nē, nekā neesot, nekādi nevarot man līdzēt. Žēl, ka tā, bet varēja jau gaidīt - laikam jau Slampes veikala pārdevējas nelasa, skumji, protams. Taču tik viegli nepadodos - eju otrā veikalā, atkal tas pats stāsts. Cits pircējs - vietējais onka - man skaidro, ka man grāmatu nevajag - viņš ir pamanījis manu līdzbraucēju un nāk klajā ar ierosinājumiem. Paldies, protams, par padomu. Pārdevējas tikām droši vien padomā "pediņš kaut kāds" (varbūt arī nē - bet bez apšaubāmas leksikas jau neiztikt šādā aprakstā) un solās apskatīties, vai zem letes neatradīsies kādi žurnāli. Atrodas vesela čupiņa ar 2009.gada žurnāla "Mēs" numuriem (ja kas - nočieptiem no vietējās bibliotēkas). Paņemu tos (vienlaikus atsakoties no tikpat aktuāla "Kas jauns" numura) - absurda lasāmviela vakaram dabūta. Pie reizes noskaidrots, ka veikalos var mēģināt dabūt bezmaksas vecus žurnālus, bet ar grāmatām ir sliktāk. Es jau cerēju, ka kāda pārdevēja apsolīs no savām mājām atnest kādu biškopja rokasgrāmatu, kas ne tikai man kalpotu par izklaidējošu lasāmvielu, bet arī vēlāk palīdzētu sagatavot īpaši piņķerīgu geomistēriju, bet nekā. Paldies vismaz par žurnāliem!
Pēc Slampes sākām meklēt vietu teltij, lietus tieši bija pierimis, bija cerības, ka izdosies to izklāt, iepriekš neiepildot teltī ūdeni un ka nāksies cīnīties tik vien kā ar odiem. Dunduru pļavas laikam nav izcila vieta, kur teltot, tālab skatījāmies vairāk pa sāniem. Beidzot atradām vietu, kur varēja šķērsot Skudrupīti, un uzslējām telti uz ne īsti ceļa, ne īsti stigas, bet bija droši - šogad pa to vēl neviens braucis nebija. Vakars pagāja, lasot slavinošus tekstus par Ineses Šleseres skaistumu (un citu iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu reklāmu), Līgas Dimiteres dzīves atziņas un apšaubāmas kvalitātes anekdotes par alkoholu un laulības dzīvi. Neticamā kārtā šoreiz pat visai ātri izdevās iemigt.
No rīta bija psiholoģiski ļoti grūti pieņemt lēmumu atstāt silto un sauso telti un doties aukstajā un lietainajā pasaulē, tomēr agrāk vai vēlāk tas bija jāpieņem. Drīzāk gan vēlāk. Šķiet, nekad man vēl nebija nācies sākt rītu ar to, ka auju kājās apavus, no kuriem nupat esmu izlējis palielu daudzumu ūdens. Taču, kad sākām braukt, aukstumu vairs sevišķi nejuta, un arī lietus īpaši neuztrauca. Galvenais jau ir attieksme, vai ne tā?
Pabijām Dunduru pļavu putnu vērošanas tornī, no kura gan labāk varēja redzēt taurgovis un savvaļas zirgus nekā otrajā pusē esošo dzērvju kompāniju.
Tālāk atkal sākās neskaidrības ar ceļu, kurš kartē bija daudz labāk saskatāms nekā dabā un vienā brīdī tam pat bija tīri glīts pārrāvums, šķiet, salīdzinoši svaigs. Sasniedzām apdzīvotu vietu ar nosaukumu Kaļķis un uzņēmām kursu uz Ziemeļiem - Kūdras virzienā. Kūdrā pieņēmām lēmumu turpmāk nesekot mūsu oficiālajam maršrutam, bet braukt tā, kā šķita sakarīgāk - tajā vietā lai dotos uz Ķemeriem pa ceļu, kuram pilnīgi visās kartēs pa vidu bija pārrāvums pārsimts metru garumā (turklāt - cik reižu jau ir būts Ķemeros!) daudz labāk bija doties pa tā saukto "veco ceļu" cauri Slokas purvam uz Slokas ezera pusi, tad pa Slokas ezera dabas taku - un būsim jau uz šosejas. Ja neskaita to, ka dabas takas laipa lietainos laika apstākļos ir ļoti slidena, šis plāna punkts sanāca visnotaļ veiksmīgs, turklāt - tīri estētiski te ir vairāk ko redzēt kā lielākajā daļā mūsu izbrauktā maršruta.
Un tad jau patiešām atlika tik vien, kā aizbraukt uz Rīgu. Pēcpusdienā turklāt arī laika apstākļi sāka lutināt - saulīte sildīja, kājas izžuva, tā ka pat gandrīz sāku nožēlot, ka nebiju paķēris līdzi peldbikses.
Finišā secināju, ka pusotras dienas laikā nobraukts ap 160 kilometriem (nav daudz, bet pilnīgi pietiekami), lūk, aptuvens maršruts. Manuprāt, sanāca itin feins izbrauciens, kā jau allaž pabeidzot ar piebildi - ceru, ka ne tikai manuprāt.
Vēl dažas bildes