Eels

Beautiful Freak

7.0
Manā krājumā ir atrodami veseli četri šīs grupas albumi jeb aptuveni par četriem albumiem vairāk nekā es uzskatītu par nepieciešamu. Savulaik liels (relatīvi) šī izpildītāja cienītājs bija Ziņģis, bet īsti drošs, ka viņš vēl joprojām reizi pa reizei savā ripuļu atskaņotājā uzliek kādu "Novocaine for the soul" vai "My beloved monster", es neesmu. Tie tomēr bija citi laiki - pokemoniskāki laiki pat varētu teikt. Šausmīgi depresīva tomēr ir šī mūzika, varbūt pat diezgan skaista, bet tomēr ļoti tāla no dzīvesprieka. Patiesībā dīvaini - no visiem šiem četriem albumiem es atceros tikai divas dziesmas, abas no tām ir pirmajā platē, un vienu no tām nemaz neatceros pašu Eels dēļ, bet gan tālab, ka tā skanēja pirmajā "Šrekā" - runa, protams, ir par "My beloved monster". Jā, un otrā dziesma ir "Susan`s House" un tās ierunātā daļa par nepilngadīgu meiteni un tās bērnu. Izņemot šīs dziesmas (kuras vismaz atceros) neko daudz par šo albumu pateikt nevaru - tāds diezgan tipisks indy singer-songwriter stils, ar lielu uzsvaru uz liriskiem un pietiekoši depresīviem dziesmu tekstiem, ar zināmu līdzību ar "Radiohead" agrīnā posma daiļradi - pirms šie pievērsās psihodēliskajām tēmām. Un reizēm šīs dziesmas ir skaistas - kaut vai "Beautiful Freak", "Lucky Day in Hell". Pareizā noskaņojumā es varētu šo ierakstu klausīties, bet man ir nepieciešams tiešāms the right state of mind, lai kaut kam tādam pievērstos. Tikām šobrīd kaut kā diži noskaņojuma man šajā lietā iedziļināties nav.
2009-07-08 16:20:48
music, 1996

Electro-Shock Blues

6.5
Atbilstoši Visas mūzikas rokagrāmatai jeb AMG šis ir visu laiku labākais Eels albums. Tā kā esmu uzaudzis ar "Beautiful Freak" (kuras dažas dziesmas Ziņģis, kā izrādās, joprojām klausās), tad man Eels arī ar to albumu saistās, kamēr šo tā īsti nekad neesmu klausījies. Un jāatzīst, ka arī tagad īsti nekas nav mainījies. Jā, esmu šo albumu dažas reizes noklausījies, bet neviena no tā dziesmām īsti man dvēslē nav iekritusi. It kā grupa ir pietiekami oriģināla, pietiekami daudzveidīga, pietiekami oriģināla un drosmīga, bet kaut kā man tā sevišķi nepatīk. Jā, E un viņa ceļa biedri šeit eksperimentē ar sev iepriekš mazāk tuviem stiliem (īpaši prominents šajā albumā ir hiphops), bet kaut kā man neizdodas tajā īsti iedziļināties. Kopumā it kā nav slikti un pat vietām mūzika ir nedaudz šīzīga (labā ziņā), bet melodiski diez ko skaista šī plate nav, un tie retie izņēmumi, kuros melodija ir jūtama, piemēram, "Last Stop: This Town", nespēj neko daudz šeit ietekmēt. Īsi sakot - viss šis ieraksts ir vienīga atmosfēra, ne tāda mūzika, kurai es varētu veltīties pilnībā un ar visu sirdi.
2009-07-09 15:42:55
music, 1998

Daisies of the Galaxy

7.5
Hei! Man šis albums tiešām patīk! Es pat nebūtu to domājis, ka pēkšņi izrādīšos Eels cienītājs, bet šī plate, kura gan atbilstoši oficiālajām atsauksmēm nav nekas dižs, man šķiet labākā no trim šajās dienās klausītajām. It kā viss ir tāds pats kā iepriekš (vienīgi ar piezīmi, ka šoreiz gandrīz visu šajā albumā radījis grupas līderis E praktiski vienatnē, īpaši neiesaistot savus grupas biedrus). Lēns, viegls un mierīgs pops kā allaž, bet kaut kā melodiskāks un atmiņā paliekošāks nekā iepriekšējos ierakstos, vismaz noteikti nekā iepriekšējĀ ierakstā. Man, piemēram, ļoti patīk "It`s a motherfucker", "Daisies of the Galaxy", "I Like Birds", "A Daisy Through Concrete" un "Mr E`s beautiful blues". Un visam ierakstam ir tāds pilnīgāks, tāds pabeigtāks skanējums. Un dzīvespriecīgāks, kur vēl šīs grupas daiļradē tu atradīsi tādu lielisku himnu kā jau minētais "skaistais blūzs" ar tā piedziedājumu: "Goddamn right, it`s a beautiful day".
2009-07-10 16:28:07
music, 2000

Souljacker

6.0
"Souljacker" iezīmēja diezgan izteiktu pavērsienu "Eels" karjerā, grupas mūzikai kļūstot elektroniskākai un mazāk dzīvai. Manā izpratnē tas, protams, nebija nekāds grandiozais solis - ar "Daisies of the Galaxy" viņi bija gandrīz jau tikuši manā sirdī pavisam dziļi, bet "Souljacker" atkal viņus darīja man daudz svešākus - elektroniski procesēti vokāli, vienveidīgas melodijas, monotonas dziesmu struktūras. Iesākas albums gan diezgan cerīgi - "Dog Faced Boy" ievadošais rifs labi iederētos kādā no filmas "Velvet Goldmine" skaņu celiņa dziesmām - to varētu būt radījis gan Marks Bolans, gan Braiens Īno, taču tālāk nekā diži grandioza šajā ierakstā nav - drīzāk otrādi.
2009-07-14 16:28:09
music, 2001