Jacula

In Cauda Semper Stat Venenum

4.0
Progresīvais roks tomēr ir viens savdabīgs mūzikas žanrs. Tā labākās grupas - Jethro Tull, Genesis, King Crimson, Pink Floyd (ja viņus skaitīt pie progeriem) spēja izmainīt cilvēku izpratni par to, ko roks spēj un ko roks nespēj, paverot tādus plašumus, par kādiem pirms tam retais varēja sapņot, pierādot (un es uz šādu viedokli pastāvu ar visām četrām!), ka roks nav švakāks par klasisko mūziku tikai tāpēc, ka to izpilda mataini neglīti tipi, kas gatavi pārgulēt ar katru meiteni vecumā no 8 gadiem (un katru zēnu arī, for that matter), nevis sapūderēti smalkuļi lielos pantalonos un smieklīgās parūkās. Taču progrokā netrūkst arī izteikti parodisku ierakstu, kas varbūt arī ir pietiekami "nopietni" utt., bet kas savā bezjēdzīgumā, savas meistarības un tehnisko fīču demonstrēšanā pilnībā aizmirst par to, ka tiem vajadzētu reprezentatēt mūziku. Un itāļu progroka apvienība "Jacula" šeit būtu izteikti pieminēšanas vērta. Patiesību sakot, es līdz vakardienai nemaz nezināju par tādas grupas eksistenci un šaubos, ka ir daudz tādu, kas par to zina sevišķi daudz, vismaz tik ievērojama grupa, lai par to būtu rakstīts angliskajā Vikipēdijā, Jacula nav. Taču jāatzīst, ka šī grupa vienā ziņā ir ļoti savdabīga. Proti, kamēr King Crimson uzsvaru lika uz Fripa ģitāru un Leika balsi (vismaz savā pirmajā albūmā), Jethro Tull piedāvāja Ījena Andersona flautas spēles mākslu, Genesis bija Pītera Geibriela oriģinālās kompozīcijas un skatuves imidžs, Emerson, Lake&Palmer lielā klasiskās mūzikas iesaistīšanas mānija un Emersona brīnumainā darbošanās ar sintezatoriem (kas gan man nekad nav īpaši patikusi) un Yes - kaitinošais Džona Andersona vokāls pārī ar Stīva Hova ģeniālajiem ģitārista pirkstiem, "Jacula" vienīgo uzsvaru vismaz šajā albūmā liek uz - ērģelēm. Jā, patiešām uz normālām baznīcas ērģelēm. Nezinu, vai arī albūms tapis baznīcā, vai kā, bet īpaši nekādus citus instrumentus līdzās ērģelēm es šeit nemanu. Vēl stilīgi ir tas, ka visi teksti (kuri summāri varētu būt ap 50 vārdiem visa albūma garumā) ir latīņu valodā. Vienai kompozīcijai es pat saprotu nosaukumu: "Magister dixit" (skolotājs saka)! Ģeniāli, vai ne. Laiku pa laikam kaut kāds tips nopietnā balsī pasaka: "Magister dixit" un tad turpinās ērģeļu orģijas. Protams, nekādas jau nu ne orģijas, bet tāda tipiska baznīcas spēlēšana. Tikām kompozīcija "Thriumphatus Sad" piedāvā mazliet daudzveidīgāku skanējumu - ģitāra ar šausmīgu distortion, laiku pa laikam kaut kas līdzīgs bungām un... salīdzinoši interesantāka ērģeļu kompozīcija. Dziedāšanas gan, protams, atkal nav, toties tas pats tips tagad saka: "Thriumphatus Sad". Oriģināli un daudzveidīgi, ne? Vispār to der pieminēt, ka grupas vokālists nekad nedzied, tikai reizēm runā. Turklāt tiešām runā, nevis tā kā Leonards Koens, kas runā muzikāli, bet šitais runā tā kā mācītājs. Patiesībā es pat nesaprotu, kāpēc šis viss veidojums skaitās rokmūzikai piederīgs un nevis klasiskajai, taču jā - tur taču ir tā viena dziesma ar ģitāru! Vispār - diezgan unikāls veidojums ir grupa "Jacula". Žēl, ka citus tās albūmus es droši vien nekad neizdzirdēšu (lai gan dabūt tos patiesībā ir iespējams)... Ā, starp citu, kā vēlāk noskaidroju, Jacula esot sātanisti. Neteikšu, ka mani tas šausmīgi šokētu.
2006-10-27 00:00:00
music, 1969