Kazhes pierakstu burtnīca

Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.