Kazhes pierakstu burtnīca

Operu es apmeklēju vidēji reizi desmit gados, un nekas neliecināja, ka brauciens uz Armēniju būtu saistīts ar operas riskiem. Taču notika tā, ka vēlā pēcpusdienas stundā Vimba painteresējās, vai gadījumā Erevānā nevarētu aiziet uz kādu teātri vai varbūt operu vai, ideālā gadījumā, baletu. Noskaidroju - ir šāda iespēja, pēc pusotras stundas Traviata, biļešu vēl pa pilnam. Iespējams, mums nebija gluži optimālās teātra drēbes (botas, t-krekli, šorti), līdz ar to es biju skeptisks, vai mūs operā ielaidīs, bet Vimba bija kategorisks - jābūt pārliecinošiem, jāiet. Nu, ko, kas jādara - jādara. Izrādījās, ka apmeklētāju vidū tādu kā mēs bija diezgan liels procents, bet apmeklētāju kopējais skaits - pavisam neliels. Ja ņem vērā, ka izrādes sākumā uz skatuves bija ap 60 dziedātājiem, plus vēl prāvs skaits mūziķu bedrē, tad jautājums bija, kāda ir izrādes dalībnieku un skatītāju skaitliskā attiecība - lielāka par 1 pret 2 vai nē. Kas ir visnotaļ bēdīgi, jo - sasodīts, tur nav ko pamatot, skaidrs, ka šādā formātā opera nevar būt ne tikai rentabla, bet pat tikai nedaudz naudu zaudējoša. Bet ne par to ir stāsts.

Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.