Kontakts
Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.
Vērts piebilst, ka šī ir no tām reizēm, kad man ir ļoti grūti saņemties par kaut ko rakstīt, jo attiecīgajā mākslas lauciņā esmu īpaši nekompetents. Visa mana līdzšinējā pieredze pat gluži klasiskas operas baudīšanā ir gaužām minimāla, jo man ar opermūziku ir viena tradicionāla problēma, kuras dēļ arī Radio Klasiku tieši opermūzikas skanēšanas brīžos mēdzu izslēgt. Proti, man operā ne visai patīk dziedāšana. Un, pat neskatoties uz manu vēso attieksmi pret operas žanru kā tādu, arī akadēmiskajā mūzikā kopumā es orientējos visai vāji. Tur gan man daudz kas labi iet pie sirds, bet ne par kādu padziļinātāku izpratni te runāt galīgi nav vietā. Tā, obligātās atrunas ir izteiktas, laiks pāriet pie "Kontakta!"
Jau no šī darba anotācijas tu uzzini vairākus ļoti būtiskus faktus. Pirmkārt, tā ir kameropera vienā cēlienā, proti, neliela gan saturā, gan formā. Divas vijoles, alts un čells - tā ir instrumentālā puse, plus divi solisti, plus gaismu un kameru mākslinieks, tas laikam viss. Darba tēma ir tāda, kas kaut kādā mērā aktualizējās jau ilgākā laika periodā, bet savu apogeju piedzīvojusi kopš 2020. gada sākuma - fizisku kontaktu starp cilvēkiem izzušana, tos aizstājot komunikācijai ar Interneta starpniecību. Galvenajam varonim īstais un galvenais kontakts ir ar viņa digitālo asistenti vārdā DiA (kas to arī nozīmē - Digitālā Asistente), turklāt vēl kaut ko tādu, ko mūsdienās sauktu par darbu, šajā nākotnes scenārijā ir aizstājusi nebeidzama cīņa par "patīkiem" (ok, šis konkrētais termins te netiek izmantots, bet būtība tāda pati) tavam saturam. Dzejnieka Sergeja Timofejeva radītais librets (viņš operā nav pirmo reizi, pirms vairākiem gadiem labas atsauksmes dzirdētas par operu "Mihails un Mihails spēlē šahu", kuru diemžēl tā arī nenoskatījos) nav "pārmudrīts", bet ir gana pilnasinīgs sev atvēlētajam laikam.
Kā jau tas pieklājas darbam ar šādu tēmu un vēl darbību (netālā) nākotnē, "Kontaktā" ir daudz risinājumu, kurus var tiešāk vai netiešāk saukt par specefektiem. Lai arī tehniski visai vienkāršs, bet saturiski ļoti iedarbīgs ir risinājums ar Kitijas Minātes (DiAs) sākotnējo iesaistīšanos operā ar ekrāna starpniecību. Vēl spilgtāko brīžu vidū noteikti jāizceļ kameras pavēršana pret zāli un Kalvja Kalniņa rokas mikroskopā.
Vērtēt "Kontakta" muzikālo pusi es nespēju ar neko vērtīgāku kā raksturojumu vienā vārdā: "patīk!", proti, es noteikti būtu sociālajos tīklos šim saturam iedevis savu +1. Sajūtu līmenī man nebija grūti pieņemt, ka tā ir mūzika no "tuvās nākotnes", ko es dzirdu (vienlaikus - bez aizraušanās ar kādiem muļķīgiem trikiem bez pievienotās vērtības). Vai šajā muzikālajā materiālā es kaut kur apakšā jutu Edgaru Mākenu kā vokāli instrumentālā ansambļa "Gaujarts" radošo un māksliniecisko vadītāju? Nē, laikam tomēr nē, savā muzikālajā ceļā, kas viņu izvedis arī cauri visdažādākajām izrādēm vairākos Latvijas teātros (vienlaikus izglītodamies akadēmiski), Mākens ir pamatīgi paplašinājis savu radošo spektru, un "Kontakts" nekādā ziņā neizklausās pēc popmūziķa mēģinājuma kaut ko pierādīt klasiskajā mūzikā. Nē, tas šķiet esam pilnvērtīgs muzikāls veikums ar savu paliekošo vērtību.
Ar "Kontaktu" (tā man vismaz šķiet) pirmo reizi Ģertrūdes ielas teātrī kāda darba režisore ir Ināra Slucka, kura, protams, primāri saistīta ar Nacionālo teātri, un viņas izvēlētie risinājumi man šķita labi, piemēroti konkrētajai telpai un aktuālajam laikam, un vispār - šis ir no tiem mākslas darbiem, kuri ir tik izteikti radīti šim laikam un par šo laiku, ka to baudīšana bez sejas maskas varbūt pat šķistu nepareiza. Vēl varu piebilst, ka "Kontakts" tāam skatītājam kā man, kas daudz komfortablāk jūtas teātrī un nevis operā, bija piemērots ar to, ka tajā ir diezgan daudz tradicionālas aktierspēles. Nē, tas galīgi nav muzikālais teātris, ar ko te ir darīšana, bet aktierspēle te pilnīgi noteikti ir intensīvākā līmenī nekā "aktieris paceļ roku", "aktieris mirst". Laikam vienīgais, kas man ne līdz galam patika, bija tas, ka Kitijas Minātes dziedājumā uztvert dziedātā saturu ne vienmēr bija vienkārši, līdz ar to daļa teksta man pagāja garām nesaklausīta (tikām ar Kalvi Kalniņu šādu problēmu nav). Līdz ar to mans gala secinājums - noteikti varu ieteikt šo darbu arī tiem maniem kontaktiem, kuri nav tradicionāli opermīļi, un vispār man ļoti patīk tas, cik daudzveidīgs un saturiski vērtīgs ir tā saucamo "mazo" teātru mākslinieciskais piedāvājums (skaidrs, ka vismaz šobrīd iztēloties "Kontaktu" Nacionālajā operā es nekādi nevaru, un droši vien tur tas arī nebūtu tik ļoti iederīgs).
Vērts piebilst, ka šī ir no tām reizēm, kad man ir ļoti grūti saņemties par kaut ko rakstīt, jo attiecīgajā mākslas lauciņā esmu īpaši nekompetents. Visa mana līdzšinējā pieredze pat gluži klasiskas operas baudīšanā ir gaužām minimāla, jo man ar opermūziku ir viena tradicionāla problēma, kuras dēļ arī Radio Klasiku tieši opermūzikas skanēšanas brīžos mēdzu izslēgt. Proti, man operā ne visai patīk dziedāšana. Un, pat neskatoties uz manu vēso attieksmi pret operas žanru kā tādu, arī akadēmiskajā mūzikā kopumā es orientējos visai vāji. Tur gan man daudz kas labi iet pie sirds, bet ne par kādu padziļinātāku izpratni te runāt galīgi nav vietā. Tā, obligātās atrunas ir izteiktas, laiks pāriet pie "Kontakta!"
Jau no šī darba anotācijas tu uzzini vairākus ļoti būtiskus faktus. Pirmkārt, tā ir kameropera vienā cēlienā, proti, neliela gan saturā, gan formā. Divas vijoles, alts un čells - tā ir instrumentālā puse, plus divi solisti, plus gaismu un kameru mākslinieks, tas laikam viss. Darba tēma ir tāda, kas kaut kādā mērā aktualizējās jau ilgākā laika periodā, bet savu apogeju piedzīvojusi kopš 2020. gada sākuma - fizisku kontaktu starp cilvēkiem izzušana, tos aizstājot komunikācijai ar Interneta starpniecību. Galvenajam varonim īstais un galvenais kontakts ir ar viņa digitālo asistenti vārdā DiA (kas to arī nozīmē - Digitālā Asistente), turklāt vēl kaut ko tādu, ko mūsdienās sauktu par darbu, šajā nākotnes scenārijā ir aizstājusi nebeidzama cīņa par "patīkiem" (ok, šis konkrētais termins te netiek izmantots, bet būtība tāda pati) tavam saturam. Dzejnieka Sergeja Timofejeva radītais librets (viņš operā nav pirmo reizi, pirms vairākiem gadiem labas atsauksmes dzirdētas par operu "Mihails un Mihails spēlē šahu", kuru diemžēl tā arī nenoskatījos) nav "pārmudrīts", bet ir gana pilnasinīgs sev atvēlētajam laikam.
Kā jau tas pieklājas darbam ar šādu tēmu un vēl darbību (netālā) nākotnē, "Kontaktā" ir daudz risinājumu, kurus var tiešāk vai netiešāk saukt par specefektiem. Lai arī tehniski visai vienkāršs, bet saturiski ļoti iedarbīgs ir risinājums ar Kitijas Minātes (DiAs) sākotnējo iesaistīšanos operā ar ekrāna starpniecību. Vēl spilgtāko brīžu vidū noteikti jāizceļ kameras pavēršana pret zāli un Kalvja Kalniņa rokas mikroskopā.
Vērtēt "Kontakta" muzikālo pusi es nespēju ar neko vērtīgāku kā raksturojumu vienā vārdā: "patīk!", proti, es noteikti būtu sociālajos tīklos šim saturam iedevis savu +1. Sajūtu līmenī man nebija grūti pieņemt, ka tā ir mūzika no "tuvās nākotnes", ko es dzirdu (vienlaikus - bez aizraušanās ar kādiem muļķīgiem trikiem bez pievienotās vērtības). Vai šajā muzikālajā materiālā es kaut kur apakšā jutu Edgaru Mākenu kā vokāli instrumentālā ansambļa "Gaujarts" radošo un māksliniecisko vadītāju? Nē, laikam tomēr nē, savā muzikālajā ceļā, kas viņu izvedis arī cauri visdažādākajām izrādēm vairākos Latvijas teātros (vienlaikus izglītodamies akadēmiski), Mākens ir pamatīgi paplašinājis savu radošo spektru, un "Kontakts" nekādā ziņā neizklausās pēc popmūziķa mēģinājuma kaut ko pierādīt klasiskajā mūzikā. Nē, tas šķiet esam pilnvērtīgs muzikāls veikums ar savu paliekošo vērtību.
Ar "Kontaktu" (tā man vismaz šķiet) pirmo reizi Ģertrūdes ielas teātrī kāda darba režisore ir Ināra Slucka, kura, protams, primāri saistīta ar Nacionālo teātri, un viņas izvēlētie risinājumi man šķita labi, piemēroti konkrētajai telpai un aktuālajam laikam, un vispār - šis ir no tiem mākslas darbiem, kuri ir tik izteikti radīti šim laikam un par šo laiku, ka to baudīšana bez sejas maskas varbūt pat šķistu nepareiza. Vēl varu piebilst, ka "Kontakts" tāam skatītājam kā man, kas daudz komfortablāk jūtas teātrī un nevis operā, bija piemērots ar to, ka tajā ir diezgan daudz tradicionālas aktierspēles. Nē, tas galīgi nav muzikālais teātris, ar ko te ir darīšana, bet aktierspēle te pilnīgi noteikti ir intensīvākā līmenī nekā "aktieris paceļ roku", "aktieris mirst". Laikam vienīgais, kas man ne līdz galam patika, bija tas, ka Kitijas Minātes dziedājumā uztvert dziedātā saturu ne vienmēr bija vienkārši, līdz ar to daļa teksta man pagāja garām nesaklausīta (tikām ar Kalvi Kalniņu šādu problēmu nav). Līdz ar to mans gala secinājums - noteikti varu ieteikt šo darbu arī tiem maniem kontaktiem, kuri nav tradicionāli opermīļi, un vispār man ļoti patīk tas, cik daudzveidīgs un saturiski vērtīgs ir tā saucamo "mazo" teātru mākslinieciskais piedāvājums (skaidrs, ka vismaz šobrīd iztēloties "Kontaktu" Nacionālajā operā es nekādi nevaru, un droši vien tur tas arī nebūtu tik ļoti iederīgs).
2022-01-30
comments powered by Disqus