Kazhes pierakstu burtnīca

Līdzīgi kā divus gadus iepriekš piedzīvotajam braucienam uz Sibīriju, manas vizītes Krimā rekonstrukcijai nākas iztikt bez fotomateriāla, tīri paļaujoties uz to, ko trīsdesmit gadu garumā smadzenes vēl nav izdzēsušas. Vienlaikus, starpība starp nepilnus astoņus gadus vecu mani un gandrīz desmitgadīgu Raimondu ir pietiekami liela - proti, sajūtu līmenī šķiet, ka no šī brauciena atceros daudz vairāk. Lai materiāls nebūtu pilnīgi bez vizuālās puses, lūdzu palīgā Dall-E attēlu ģenerēšanas spējas.

Ievadā vajadzētu izstāstīt, kā tieši šis brauciens varēja notikt. Šo daļu gan pats 1993. gadā galīgi neapzinājos, jo bērnībā tu no naudas lietām neko daudz nesaproti. Īsumā (jo detalizēti es nemaz šo nezinātu) - deviņdesmito sākumā Latvijā bija diezgan izteikti juku laiki, 1992. gadā likvidēja pārtikas (un sadzīves preču) talonu sistēmu, 1993. gada pavasarī pagaidu valūtu repšikus aizstāja atjaunotie Latvijas lati (ar biedējošu apmaiņas koeficientu 200 pret 1). Un, kas bija tā laika aktualitāte, tās bija dažādas bankas, kas solīja pasakainus procentus ieguldījumiem. Kā jau tas šādām blēdīgām piramīdveida shēmām raksturīgi, agrāk vai vēlāk tur viss sabrūk, tomēr kādu brīdi tas darbojas. Un, cik neticami tas lai arī nebūtu (zinot, ka šis dzīves aspekts nekad nav bijis manas ģimenes stiprā puse), mani vecāki pamanījās patiešām vienā no šādām struktūrām kaut ko ieguldīt un pietiekami ātri izņemt ārā, kā rezultātā bija kaut kāda brīva nauda, un es varēju ar mammu aizbraukt uz Krimu.

Par daļu "kāpēc uz Krimu", man nav skaidrības, bet faktoru vidū, šķiet, ietilpa tas, ka man šādam braucienam vēl nevajadzēja vīzu, plus, braukt par saviem līdzekļiem uz Rietumeiropu tāpat mums tobrīd nebūtu paceļams. Lai vai kā, tas bija kaut kad agrā 1993. gada rudenī, kad mēs iekāpām vilcienā un devāmies Krimas virzienā.

Par maršrutu man skaidrības nav, jo brauciens bija bez milzīgām pieturvietām. Cik atceros, Krievijas tranzīta vīzas mums nebija, tātad braucām tikai cauri Baltkrievijai, līdz ar to kartē it kā loģiskais variants caur Smoļensku netika īstenots. Pat par galamērķi man ir šaubas - pēc loģikas tai vajadzētu būt bijušai Sevastopolei, bet esmu visai pārliecināts, ka šajā pilsētā es bijis neesmu. Līdz ar to reālāka šķiet izkāpšana no vilciena Simferopolē. Bet - tik tālu aprakstā vēl jātiek.

Tātad, brauciens uz Krimu ir pārliecinoši ilgākais ceļojums ar vilcienu, ko līdz šim esmu pieredzējis. Taisnā līnijā līdz Simferopolei no Rīgas ir 1500 kilometru, bet realitātē maršruts, protams, būs bijis būtiski garāks. Un ceļā pavadītais laiks - ap divām diennaktīm. Mazliet biedējoši tagad šķiet tas, ka šo maršrutu bija iespējams veikt arī budžeta variantā - braucot ar plackarti, tas nudien man būtu šķitis skarbi, bet mēs bijām kupejā. Gluži divvietīga kupeja pa kabatai mums nebija, tāpēc bija arī ceļabiedri, kuri turklāt maršruta gaitā paspēja nomainīties - ne jau visiem vajadzēja braukt visu maršrutu pilnā garumā. Ja atmiņa mani neviļ, kaut kādi no šiem cilvēkiem šķita relatīvi bandītiski, bija tur arī par mani vecāki jaunieši, kuri aktīvi lietoja tolaik populārās paukšķošās pistoles, vienlaikus nekādu sevišķu starpgadījumu pašā braucienā, manuprāt, nebija. Gan jau, ka brauciena laikā man šķita, ka divas dienas vilcienā - tas ir ļoti ilgi, bet no komforta viedokļa tas bija itin patīkams ceļojums - gulēšana vilcienā ir gana ērta, ir iespēja iziet ārā no kupejas un mazliet paklaiņot pa vilcienu. Bija, protams, kaut kādas stacijas, kur vilciens uzkavējās mazliet ilgāk, tur kaut ko varēja uz perona arī nopirkt, es gan ļoti satraucos par to, lai nepazaudētos un nepaliktu viens svešatnē, bet īsti šādas situācijas arī neradās.

Beidzot sasniedzām mūsu maršruta galamērķi, kurš, kā jau teicu, domājams bija Simrefopolē. Tur gan palikt mums nebija plānots - devāmies vēl tālāk, proti, uz Jaltu. Tā, jāatzīst, bija pat vēl stilīgāka pieredze nekā divas dienas vilcienā, jo šīs divas pilsētas savieno pasaulē garākā trolejbusa līnija, domājams, vienīgais trolejbuss, kas brauc pa kalniem. 86 kilometri trolejbusā, braucot pa kalniem - tas nudien ir iespaidīgi. Ceru, ka pienāks laiks, kad Krima būs brīva no okupantiem, un man būs iespēja šo maršrutu veikt atkal, bet pagaidām atliek vien gremdēties atmiņās un nožēlot, ka mums nebija fotoaparāta.

Jaltā noīrējām istabiņu privātmājā. Kādā veidā notika šādu lieto kārtošana - nezinu, bet, loģiski spriežot, domāju, ka šis jautājums bija nokārtots vēl pirms mūsu izbraukšanas no Rīgas. Diez vai mamma būtu paļāvusies uz to, ka "gan jau kaut ko atradīsim" - tik ļoti spontāns ceļošanas režīms tolaik nebija izplatīts. Palikām pie gados ne pārāk jaunas krievu kundzes, par kuru atmiņā palikušie fakti diezgan skaidri saskan ar to, ka Krimā diemžēl arī tolaik bija itin daudz tādu cilvēku, kurus mūsdienās sauktu par vati. Proti, kundze kategoriski noliedza domu, ka viņa (vai citi Krimas iedzīvotāji) varētu mācīties ukraiņu valodu - kālab gan viņiem kaut ko tādu vajadzētu. Un, kas bija vēl izteiksmīgāk, kad mamma bija izteikusies, ka nams, kurā paliekam, izskatās pēc tipiskas Krimas tatāru arhitektūras, kundze kļuva īpaši nīgra un nedraudzīga - jo nez kādēļ Krimā mītošie krievi sevišķi nevēlējas atzīt, ka viņi mitinājās mājās, kuru īpašniekus padomija pēc kara deportēja.

Ukrainā mēs ieradāmies sarežģītā laikā - vēl sarežģītākā, nekā tas bija Latvijā. No 1992. līdz 1994. gadam valstī notika hiperinflācija - 1993. gadā vien tā pārsniedza 10'000%. Protams, arī pie mums deviņdesmito sākumā bija traka inflācija - 1992. gadā tie bija teju 1'000%, tomēr Ukraina šo pārdzīvoja vēl daudz skarbāk. Ieguvums mums šajā situācija bija tāds, ka divu nedēļu laikā (vai cik nu ilgi mēs tur bijām), ko pavadījām Krimā, mēs katru dienu kļuvām turīgāki - proti, līdzpaņemtie dolāri kļuva vērtīgāki un vērtīgāki. Ja nekļūdos, to vērtība no 13'000 vietējo karbovancu (ja kas - brīnišķīgs valūtas nosaukums!) par dolāru mūsu vizītes laikā pieauga līdz 18'000. Cenas tik ātri neauga, līdz ar to, kamēr vietējo iedzīvotāju pirktspēja kritās, mūsējā kāpa. Vēl valūtas tēmā jāpiebilst, ka vietējie, padzirdējuši par lata kursu un to, kādas ir algas latos, secināja, ka mēs esam galīgi nabagi. Sevišķi inteliģenta šāda izpratne par lietām nešķiet - domājams, arī Zimbabves iedzīvotāji apzinās, ka būšana par miljardieri, ja par savu miljardu tu nevari atļauties pat kilogramu rīsu, tevi bagātu nedara.

Lielāko daļu laika, ko pavadījām Krimā, bez dzīvojāmies pa Jaltu, bet šur tur braukājām arī apkārt (ar sabiedrisko transportu). Noteikti bijām Gurzufā - pilsētā, kuras tuvumā aiz tā sauktā Lāča kalna atradās padomju laika ievērojamākā pionieru nometne "Arteks". Apmeklējām Livādijas pili - Romanovu dinastijas rezidenci netālu no Jaltas. Noteikti bijām pie Bezdelīgas ligzdas - miniatūras pils kraujas malā (arī turpat Jaltas tuvumā). Manuprāt, bijām aizbraukuši arī uz Eipatoriju, bet par to galvu ķīlā neliktu. Tikām padomju armijas mītnes pilsētā Sevastopolē gan noteikti nebijām.

Tā kā tolaik tomēr biju bērns, spilgtākās emocijas no šī brauciena man saistās ar atrakcijām - turpat Jaltā jūras krastā pie promenādes bija lunaparks, kurā bija iespēja izbraukt ar bampermašīnām, kas tur bija visai lēts prieks. Nezinu, cik precīzas varētu būt manas atmiņas naudas lietās, bet kaut kā man šķiet, ka viena desmit minūšu sesija bampermašīnās izmaksāja tūkstoti karbovancu (jeb mazāk kā desmit centus dolāros). Vēl tur bija arī dažādas citas atrakcijas, bet visādi ātrie karuseļi man nekad nav patikuši, no tiem es turējos pa gabalu. Gan jau vēl kaut ko, izņemot bampermašīnas, izmēģināju, bet atmiņu par to man nav. Tikām ar mašīnītēm vismaz reizi izbraukšanu izdīcu, manuprāt, katru vakaru.

Vēl atmiņas, protams, saistās ar Melno jūru. Ūdens tajā bija daudz siltāks nekā biju jebkad pieredzējis Baltijas jūrā, un tur bija medūzas, daudz medūzu. Ar tām sastapos pirmo reizi, šķiet, ka sevišķi bail no tām nebija, bet izcili komfortabla peldēšanās medūzu zupā nebija. Plus, atšķirībā no mūsu baltajām smiltiņām, jūras dibens tur bija diezgan ass, līdz ar to jūrā gājām čībiņās. Vienu čību gan jūra man nolaupīja un, domājams, nācās vietā sagādāt citas. Proti, skaidri atceros, kā paliku bez čības, bet par jaunu čību pirkšanu neko neatceros, taču būtu mazticami, ka būtu tālāk iztikuši tāpat. Peldējos daudz, bet noteikti ne sevišķi dziļi, jo mamma, kas īsti nemācēja peldēt, diez vai man šajā ziņā deva neierobežotu brīvību.

Reizēm jūrā bija ļoti spēcīgi viļņi, kas ar mežonīgu spēku triecās pret piekrasti, kas Jaltas promenādē (ja atceros pareizi) ir ļoti augsta un akmeņaina, tādās dienās pastaiga pa promenādi sanāca visai slapja, citkārt tikām jūra bija kā spogulis, un krāsa tai, protams, galīgi nav melna, salīdzinoši ar zaļganbrūno Baltijas jūru tā bija debešķīgi zila.

Spilgtas atmiņas ir arī par ēdienu. Pirmkārt, pirmo reizi dzīvē (un pēc tam arī otro, trešo, ceturto un tā tālāk) baudīju kebabu. Latvijā tolaik kebabi vēl sastopami nebija, bet Jaltas kebaba izskatu (pitas maize, no lielā rotējošā gaļas kluča sašķērēta gaļa, dārzeņi, mērce) atceros joprojām. Tiesa, vai to sauca par kebabu, girosu vai šavarmu, gan nepateikšu, bet ceļojuma laikā kļuvām par lieliem šī paēdiena cienītājiem. Otrs ēdiens tikām bija tāds, pie kura tikām vien ar lielām pūlēm. Proti, pilsētā itin bieži novērojām cilvēkus, kas grauza ceptu kukurūzu. Mums arī gribējās, bet nekādi neizdevās atrast vietu, kur tādu varētu iegādāties, vismaz vairāku dienu garumā noteikti par kukurūzu tikai sapņojām, līdz beidzot, jau neilgi pirms laika braukt mājās, izdevās to arī patiešām iegādāties.

Ja nu rakstu par pirkumiem, tad nevaru apiet grāmatas. Līdzās dažādām citām lietām, ko Krimā tolaik varēja iegādāties par ļoti mazām naudām, bija arī grāmatas. Mamma, kā tas viņai bija raksturīgi, apgādājās ar vairākiem Aleksandra Dimā romāniem salīdzinoši labā iespieduma kvalitātē, bet spilgtāka loma bija grāmatām, kuras viņa nopirka manām vajadzībām. Pirmkārt, tā bija "Gredzenu pavēlnieka" triloģija (protams, krievu valodā, jo angliski es tolaik to izlasīt nespētu un kur gan tu tā laika Jaltā vispār atrastu grāmatas angļu valodā). Komplektā tur bija arī "Hobits", kuru jau biju lasījis latviski. Neatceros, vai sāku "Gredzenu pavēlnieku" lasīt vēl Krimā vai jau tikai ceļā mājup, bet tas noteikti bija sākums periodam, kad biju salīdzinoši nopietns Tolkīna cienītājs. Tāpat iegādājāmies visas "Nārnijas hroniku" daļas - šķiet, ka pārdevēja mācēja paskaidrot, ka Klaivs Steiplss Lūiss bija Tolkīna draugs un rakstīja visnotaļ viņam līdzīgi (protams, reālā kvalitāte "Nārnijai" ir izteikti zemāka nekā Viduszemei). Līdz ar to, domājams, biju viens no agrīnākajiem LOTR un Nārnijas pazinējiem Latvijā (latviešu valodā "Gredzenu pavēlnieks" izdots vien 2002. gadā).

Par pašu dzīvi un vidi tā laika Krimā man spriest grūti - pat pieaugušam cilvēkam ar sakarīgiem vispārinājumiem mēdz būt problēmas, kur nu vēl bērnam. Bet no mammas vārdiem (tā laika) atceros, ka izskatījās, ka eiropeizācija Krimā notika lēnāk kā pie mums, vēl pamatīgi bija jūtams padomiskuma smārds, daudz kas bija ļoti nolaists, jo tas, ka Krima bija padomjlaikos populārs kūrorts, plus vēl Ukrainā ir izcili auglīga zeme, jau nenozīmēja to, ka kāds baigi satraucās par kultūras mantojumu - tā pati Livādijas pils laikam bija itin nolaista, un sajūtu līmenī šķita, ka esam dažus gadus priekšā.

Un tad mēs braucām mājās - ar tādu pašu vilcienu kā turp, nekā vairāk piebilstama par šo braucienu man nav, bet ļoti ceru, ka pienāks tā diena, kad varēšu Krimā atgriezties, un tā būs rietumnieciskāka un prātīgāka Krima nekā bērnībā apmeklētā. Ar bampermašīnām gan vairs sevišķi neaizraujos un kebabu ēdu bez gaļas, bet tas jau nekas.

Jānobeidz šis viss, protams, ar Voiceka Voiskas dziesmu, kurā piesaukts Simferopoles - Jaltas trolejbuss.