Bolderāja

Bolderājas izglītības un sporta biedrība dibināta 1926. gadā, zināms, ka jau 1926. gadā tai bija sava futbola komanda (aizvadīja draudzības spēli ar Rīgas Jūrmalas sporta biedrību). Rīgas meistarsacīkstēs spēlēja no 1932. gada, savā otrajā sezonā kļuva par otrās līgas uzvarētāju, bet noturēties pirmajā līgā tai neizdevās un uz augšu tikt atkārtoti arī vairs nē.

Sekojot ulmaņlaiku prasībām pēc organizāciju apvienošanas, 1936. gadā Bolderājas izglītības un sporta biedrība apvienojās ar Bolderājas-Daugavgrīvas palīdzības biedrību, izveidojot Bolderājas-Daugavgrīvas kultūras biedrību, saīsināti B-DKB, taču presē futbola komandu lielākoties turpināja dēvēt vienkārši par Bolderāju.

1938./1939. gada 2. līgas meistarsacīkstēm Bolderājas komanda pieteicās, taču pēc neierašanās uz pirmo spēli atteica dalību arī no visām atlikušajām šajā turnīrā, nākamajā sezonā gan komanda atkal turnīrā piedalījās, lai arī savu dalību turnīrā tā sāka tikai četrdesmitā gada pavasarī. Ar nosaukumu Bolderājas Sporta biedrība komanda spēlēja vācu okupācijas laikā.

Panākumiem bagātākais Bolderājas futbolists bija Roberts Ābols, kurš jau vidusskolas gados bija Bolderājas komandas labākais uzbrucējs, bet, uzsācis studijas Latvijas Universitātē, kļuva par stabilu vērtību Universitātes Sporta Virslīgas komandā. 1939. gada pavasarī US Virslīgas komandā līdzās Ābolam spēlēja vēl divi bijušie Bolderājas futbolisti: A. Birznieks un A. Zvejnieks. Tāpat US rindās bija vēl viens students no Bolderājas - Andrejs Hildeberts Platkājis, taču viņš Virslīgas spēlēs nebija piedalījies.