Universitātes sports
Organizētam sportam Latvijas Universitātes paspārnē pamati tika likti 1922.gadā, nodibinot Latvijas Universitātes Akadēmiskā sporta biedrību (LUASB). Divus gadus (1923. un 1924.gados) ASB futbola komanda piedalījās Rīgas čempionāta 1-B grupas turnīrā. Tad ASB futbola sekcija iznīka un par puslīdz nopietnu futbola spēlēšanu Latvijas Universitātē nevarēja runāt līdz pat divdesmito gadu beigām.
1929.gadā Universitātes sporta organizācijā notika būtiskas pārmaiņas – likvidējās LUASB un tās vietā tika izveidots “Universitātes sports” (US) - organizācija, ar kuras vārdu vēlāk saistījās augstākie Latvijas studentu panākumi sportā. Universitātes futbola komandas sastāvā tās pastāvēšanas pirmajos gados spēlēja daudz ievērojamu studējošu futbolistu ar pieredzi Latvijas izlasē – tādi kā Pauls Sokolovs, Arvīds Bārda, Kārlis Bone un citi, taču šie futbolisti vienlaikus pārstāvēja arī citas sporta biedrības, tā ka par “īstu” Universitātes Sporta sastāvu var runāt tikai sākot ar aptuveni 1929.gadu, kad US debitēja Rīgas čempionāta B klasē. Ar pirmo piegājienu tajā uzvarēt neizdevās, taču jau 1930.gadā studentu komanda kļuva par spēcīgāko šajā turnīrā, kas gan bija pārsaukts par 2.līgu. Par tiesībām nākamajā gadā startēt 1.līgas turnīrā US cīnījās ar tās vājāko komandu – poļu sporta klubu Reduta. Rezultāts 1-1 bija par labu augstākās līgas pārstāvei un atbilstoši reglamentam US vēl vienu gadu būtu jāpaliek otrās līgas komandai. Taču pirms 1931.gada sezonas savlaicīgi dalībmaksu spēlēšanai 1.līgā neiemaksāja Bogatirs un Āgenskalna sporta un vingrošanas biedrība, kā rezultātā vieta 1.līgā tika piešķirta US futbola komandai.
Lai arī US bija 1.līgas turnīra debitante, tā lielāko daļu 1931.gada sezonas šajā turnīrā ieņēma pirmo vietu un tikai turnīra pēdējā kārtā piedzīvotais zaudējums Strazdumuižai neļāva studentiem kļūt par pirmās līgas meistariem, kā rezultātā pie titula tika JKS futbolisti. Ievērojams notikums bija US futbolista Andreja Krisona debija Latvijas izlasē, viņa pārstāvētajai komandai spēlējot pirmajā līgā.
Nākamajā gadā Universitātes Sportu uzskatīja jau par galveno 1.līgas favorītu, taču vietu Virslīgā komandai izkarot neizdevās. Kad galvenais studentu konkurents – ebreju klubs Hakoah tuvu sezonas noslēgumam piedzīvoja sāpīgu zaudējumu saviem principiālākajiem pretiniekiem Makkabi, šķita, ka US vairs neatkāpsies un spēs izcīnīt pirmās līgas meistara titulu. Taču US to nespēja, un rezultātā abas komandas sezonu beidza ar vienādu izcīnītu punktu skaitu un titula ieguvēju vajadzēja noteikt pārspēlei. Arī US un “Hakoah” cīņas bija principiālas un pilnas brutālas spēles lielā mērā tādēļ, ka US komandas kodolu veidoja studenti – korporāciju biedri, proti, jaunatnes nacionāli noskaņotā daļa, kuras attieksme pret ebreju kopienu nekādi nebūtu nosaucama par draudzīgu.
Šajā spēlē jau spēles desmitajā minūtē vadībā izvirzījās studenti un šādu rezultātu viņi spēja noturēt līdz pat spēles beigām, bet "Hakoah" par spīti daudzām iespējām nekādi nespēja gūt vārtus. US jau līksmoja par izcīnīto titulu, taču "Hakoah" iesniedza protestu par to, ka tiesnesis bija pārāk ātri pabeidzis otro puslaiku (kurā "Hakoah" nemitīgi uzbruka), tādējādi liegdams ebreju komandai iespēju spēles rezultātu izlīdzināt. Protests tika apmierināts, un tika nozīmēta pārspēle.
Divas sekojušās US-Hakoah spēles noslēdzās ar neizšķirtu 1-1. Atšķirība bija tikai tajā, ka otrajā spēlē pirmie pie vārtu guvuma tika studenti, bet otrajā - ebreju sportisti.
Visaugstāko vilni kaislības uzsita US un Hakoah ceturtajā spēlē. Apmēram 2500 skatītāju vēroja, kā jau pirmā puslaikā sākumā vadībā izvirzījās ebreju komanda. Puslaika beigās US uzbrucējs Džems Raudziņš rezultātu izlīdzināja, un pirmais puslaiks beidzās ar jau ierasto rezultātu 1-1. Taču spēles otrajā puslaikā notikumi saasinājās, kad pie rezultāta 2-1 "Hakoah" labā Universitātes Sporta kreisais uzbrucējs Voldemārs Bruniņš rezultātu izlīdzināja, taču aizmugures dēļ vārtu guvums netika iesaistīts. Neieskaitīto vārtu dēļ skatītāji izskrēja uz laukuma un sākās nekārtības. Policija laukumu atbrīvoja, spēli atsāka, tad vēlreiz izskrēja laukumā skatītāji, un tikai pēc otras policijas iejaukšanās izdevās spēli pabeigt. Šoreiz jau US iesniedza protestu par spēles pārtraukšanu, bet vēl vienu pārspēli nenozīmēja un par 1.līgas meistarvienību tika atzīta "Hakoah". Rezultātā nākamajā gadā “Hakoah” spēlēja jau Virslīgā, bet US vajadzēja vēl vienu reizi pierādīt savu pretenziju pamatotību.
Pirmajā līgā US 1933.gadā nostartēja ļoti pārliecinoši - iegūstot 22 un zaudējot 2 punktus, tā bez sevišķas konkurences izcīnīja 1.līgas meistara nosaukumu. Taču negaidītu neveiksmi tā piedzīvoja pārspēlēs par vietu Virslīgā ar Liepājas ASK. Ar 3-1 pārāki izrādījās Liepājas armijnieki (US vienīgos vārtus guva Andrejs Jesens, kas uz US bija pirms šīs sezonas pārnācis no LSB) un studentiem kārtējo reizi nācās savus plānus spēlēt Virslīgā atlikt uz gadu.
Beidzot mērķi tikt līdz Virslīgai US komanda īstenoja 1934. gadā. Šoreiz gan atkal komanda ne tik pārliecinoši spēlēja 1.līgas turnīrā, kur tai nopietnu konkurenci sastādīja Amatieris, Jūrmalas sports un Latvijas Sporta biedrība, taču sezonas beigās visvairāk punktu bija US komandai, un tas arī bija galvenais komandas mērķis.
Universitātes Sporta komanda 1934. gadā
Izšķirošajā spēlē US pretī gluži kā gadu iepriekš stājās Liepājas komanda – tikai šoreiz Drāšu fabrika. Spēle izvērtās spraiga, un par pirmajiem US gūtajiem vārtiem izcēlās nopietnas debates, vai pēc Jesena raidījuma Liepājas komandas vārtsargs Lullo ar bumbu rokās bija vai nebija šķērsojis vārtu līniju. Gūtie vārti deva US komandai psiholoģisku pārsvaru un diezgan drīz Augusts Ozols guva otros vārtus, tikai spēles beigās Drāšu fabrika vienus vārtus atguva. US rindās.
Ievērojamākais pastiprinājums pirms debijas Virslīgā US sastāvā bija vārtsargs Arvīds Vanags no JKS, kas tika paņemts, mēģinot nosegt komandā visvājāko pozīciju, jo iepriekšējo gadu US vārtsargi Jānis Zarumba un J.Rupners Virslīgas līmenim pilnīgi noteikti neatbilda. No zemāko līgu komandām uz US pārnāca [Edgars Klāvs](../personas/edgars-klavs (Latvju jaunatne un Roberts Bluķis, bet komandas kodols palika tas pats, kas vairākus gadus bija spēlējis 1.līgā.
Pirms US starta Virslīgā bija nopietnas bažas, ka komandu piemeklēs līdzīgs liktenis kā vairumu šī turnīra debitantu – pārliecinoša pēdējā vieta un atgriešanās 1.līgā. Taču komanda spēja sarūpēt ne vienu vien sensāciju savā pirmajā gadā augstākajā sabiedrībā. Pirmajā sezonā labāko starpā US spēja 14 spēlēs izcīnīt 16 punktus un iegūt trešo vietu, apsteidzot tādus favorītus kā ASK un Vanderers. Ap desmit vārtiem guva divi US futbolisti – Raudziņš un Jesens, bet komandas aizsargs Edgars Rūja tika arī izsaukts arī uz Latvijas izlasi. Vienīgais vājais punkts komandā kārtējo reizi bija vārtsargs, jo Vanags daudz labprātāk pats devās uzbrukumā un nevis sargāja vārtus, bet viņa aizvietotājs Zarumba izcēlās ar ļoti nestabilu spēli.
Papildinājusies ar rezultatīvo uzbrucēju Jāni Skinču un ASK futbolistu Melderi, 1936.gadā Universitātes Sporta komanda tika jau uzskatīta par vienu no turnīra favorītēm, ne vairs tumšo zirdziņu kā gadu iepriekš. Taču rezultāti šoreiz izpalika. Virslīgā US izcīnīja sesto vietu, turklāt nevienu no pirmā piecinieka komandām ne reizi nespējot uzvarēt. Joprojām komanda nevarēja lepoties ar labu aizsardzību (33 zaudēti vārti 14 spēlēs), bet arī uzbrukumā līderu neatradās. Rezultatīvākais US futbolists šajā gadā bija Bluķis ar pieciem vārtiem, 4 vārtus guva Škincs un Barotājs, bet 3 – Rozenbergs.
Sesto vietu Virslīgā US ieguva arī 1937./38. gada sezonā, kuras sāpīgākais moments studentiem bija ar 0-12 piedzīvotais “pēriens” otrā apļa spēlē pret “Vandereri”. Arvien vājāk US vedās uzbrukumā – Škincs bija atgriezies RFK un sezonas gaitā komanda spēja gūt tikai 17 vārtus (par 2 vairāk kā turnīra pastarīši Jelgavas futbolisti). Piecus no tiem guva Bluķis, pa četriem – Klāvs un Barotājs, trīs – Raudziņš. Par spīti sliktajiem rezultātiem Virslīgā, 1937.gadā US futbolistiem bija arī daudz priecīgu brīžu. Pastiprināti ar dažiem RFK vīriem, viņi Studentu Olimpiādē Parīzē izcīnīja trešo vietu futbola turnīrā, bet Latvijas kausā US aizcīnījās līdz pat fināla spēlei, kurā gan ar 0-2 nācās atzīt RFK pārākumu.
Vēl vājāk čempionātā US gāja 38./39.gada sezonā, kad tā sezonas beigās ar “Hakoah” un Jelgavas 16.APSK dalīja 6.-8.vietu Virslīgā un spēlēja pārejas turnīrā astotās vietas noteikšanai. Pārspēlēs abas Rīgas komandas pārspēja Jelgavas futbolistus, un “Hakoah”-US spēli pat nebija nepieciešamības rīkot. Virslīgas spēlēs labākais vārtu guvējs US rindās šajā gadā bija Bluķis ar 7 vārtiem, sešus vārtus guva Klāvs, četrus – Roberts Ābols, kurš uz US bija pārgājis no Bolderājas.
Arī pēdējā neatkarīgās Latvijas Virslīgas sezonā Universitātes Sporta futbolisti cīnījās par tiesībām saglabāt savu vietu labāko Latvijas futbola komandu sabiedrībā. Ja ne “Hakoah” komandai piespriestais zaudējums pēc uzvarētas spēles pret US, gluži iespējams, ka studenti turnīru pabeigtu pēdējā vietā, taču divi faktiski uzdāvinātie punkti atļāva US apsteigt krievu komandu RKSB. No 20 US vārtiem šajā gadā 10 guva Klāvs, bet piecus Dārtavs.
Kopējā Universitātes Sporta bilance Virslīgā bija sekojoša. Piecās sezonās vienu reizi tā ieguva trešo vietu, divreiz bija sestā, divreiz – septītā. 68 spēlēs tā izcīnīja 19 uzvaras, 12 reizes spēlēja neizšķirti un 37 reizes piedzīvoja zaudējumu, gūstot 107 vārtus un zaudēja 183 vārtus. Labākie komandas vārtu guvēji šajos gados bija Klāvs ar 24 vārtiem, Bluķis ar 23, Raudziņš – 13, Barotājs – 11, Jesens-10.
Studentu komanda ar mainīgiem nosaukumiem pastāvēja arī Otrā Pasaules kara laikā.