Arnolds Tauriņš

Iesauka Šmeters. Uzbrucējs, viens no titulētākajiem Latvijas futbolistiem (septiņkārtējs Latvijas meistars), ilggadīgs valstsvienības spēlētājs, Latvijas futbola lielās nozīmes laureāts (1930), savulaik dēvēts par ātrāko uzbrucēju Baltijā. Futbolista karjeru sāka Amatiera sastāvā 1922. gadā, pēc diviem gadiem pārgāja uz RFK, kuras rindās kļuva par daudzkārtēju valsts meistaru un izlases spēlētāju. RFK nospēlēja 11 sezonas, pa vidu uz gadu atgriežoties Amatiera rindās. Bija rezultatīvs uzbrucējs, savas karjeras laikā Latvijas meistarsacīkstēs guva aptuveni 50 vārtus.

Latvijas izlasē debitēja 1925. gadā, pirmajās divās spēlēs kopā guva trīs vārtus. Arī turpinājumā bija viens no labākajiem vārtu guvējiem valsts izlasē, tai skaitā guva uzvaras vārtus pret Igauniju pirmajā Baltijas kausa izcīņā (kopumā viņa bilance izlasē - 39 spēles un 10 gūti vārti). Baltijas kausu ieguva vēl divas reizes: 1932. un 1933. gadā. Aktīvās gaitas futbolā beidza pēc 1935. gada Virslīgas sezonas, izcīnot septīto valsts meistara titulu un joprojām esot stabils izlases spēlētājs. Pēc tam, iespējams, spēlēja Rīgas meistarsacīkšu 2.līgā Ielu dzelzceļnieku komandas sastāvā (vismaz bija tajā piereģistrējies, vai reāli spēlēja - nav noskaidrots). Zināms, ka pēc 2. Pasaules kara Tauriņš uzspēlēja Saules nometnes latviešu futbola komandā.

Biogrāfija

Dzimis Vecaucē kalpa Jāņa Tauriņa un viņa sievas Lavīzes ģimenē.

Mācījās Rīgas Jūrskolā, bet mācības pārtrauca, lai varētu aktīvi nodarboties ar sportu, tomēr periodiski brauca jūrā arī sportista karjeras laikā. Obligāto karadienestu izgāja uz karakuģa Virsaitis (1927). 1930. gadā tiesāts par huligānismu, piespriests mēnesis cietumā. 1933. gadā prese ziņoja, ka Tauriņš strādā veikalā. Kad 1935. gadā Arnolds Tauriņš beidza savu sporitsta karjeru, pabeidza Jūrskolu un uzsāka jūrnieka gaita, strādāja par kuģa mehāniķi. Sākoties karam starp Vāciju un PSRS, atradās uz kuģa Ļeņingradas ostā, piedzīvoja Ļeņingradas blokādi, no pilsētas pēc kāda laika tomēr izkļuva, klejoja pa Krieviju, strādāja uz upes kuģīša, līdz tika iesaukts Sarkanajā armijā. Pēc nesekmīga uzbrukuma pārgāja frontes līniju un padevās gūstā vācu armijai, 1943. gada pavasarī atgriezās Rīgā. (par šo viņa dzīves periodu liecina paša Tauriņa stāstītais vācu laikā, kas negarantē, ka viss stāstītais bija patiesība, īpaši attiecībā uz izkļūšanu no aplenktās Ļeņingradas).

Bēgļu gaitās devies kopā ar sievu Liliju (meitas uzvārds Tams, dz. 1927) un savām māsām: Alisi (vīra uzvārds Štreita) un Elzu (vīra uzvārds Mintika) un viņu ģimenē. Atradās Gēsthahtas Saules nometnē (Lībekā). No Vācijas izceļoja uz Austrāliju, kur nodzīvoja 12 gadus, bet pēc tam uz ASV, kur dzīvoja līdz mūža nogalei.

Izmantotie avoti

• Lielaucas draudzē kristītie 1905. gadā LVVA 235-14-197, 140.ieraksts
• Latvis, 1928-11-28. Atgriešanās RFK no Amatiera
• Informācija par izceļošanu no Eiropas - Arolsen arhīvos
• Arnolda Tauriņa iekšzemes pase LVVA 2996-18-2219, 2996-18-2220