Juste la fin du monde

Ksavjē Dolana filma "Tas ir tikai pasaules gals" ilgi gaidīja savu noskatīšanās laiku. Dolans man vienmēr ir šķitis interesants, bet kaut kā sanāca, ka saņēmāmies to skatīties laikā, kad pasaules gala piesaukšana nav gluži nevietā. Protams, Dolans nav tas režisors, kas varētu uzņemt vērienīgu asa sižeta filmu par pandēmiju un tās sekām, tā vietā šī filma ir par viena cilvēka pasaules galu.

Luijs ir 34 gadus vecs homoseksuāls dramaturgs, kurš nav ticies ar savu ģimeni divpadsmit gadus. Tagad, zinot, ka viņam nav atlicis daudz ko dzīvot, Luijs ieradies mājās, lai atvadītos no mātes, māsas, brāļa un brāļa sievas, kuru viņš nekad nav redzējis. Grūti teikt, ko viņš ir cerējis sagaidīt no šīs tikšanās - ne jau velti viņš bija pārtraucis kontaktus ar ģimeni, bet diez vai viņš bija gaidījis, ka būs tik slikti. Viņa vecākais brālis Antuāns dzīvo ar pārliecību, ka visi šajā pasaulē to vien vēlas kā izmantot viņu par kājslauķi un ka viss notiek tikai tāpēc, lai kristu viņam uz nerviem. Mazā māsa Suzanna savu brāli faktiski vispār neatceras un viņš viņai ir kā tāds ideāls, pēc kā tiekties, bet viņam nav īsti kā ideālam, ko viņai sniegt. Māte uzskata, ka tas ir Luija pienākums - saturēt kopā ģimeni, būt tēva lomā, nekas, ka Antuāns ir vecāks, bet Luijs ir veiksmīgāks, tad nu viņam ir jāsaved visi mēsli kārtībā. Turklāt māte kaut cik adekvāti spēj uzvesties tikai divatā ar Luiju, tikko klāt ir pārējie, viņa ir haosa pārņemta un neizturama. Visubeidzot Katrīna, Antuāna sieva, dzīvo, kā šķiet, pastāvīgi iebaidīta, jo viņas vīrs ir eksplozīvs un mūžam nikns, tomēr arī viņa sagaida, ka Luijs spēs darīt lietas labākas, aprunāsies ar brāli. Kad kopīgā izbraucienā ar auto pēc cigaretēm Luijs patiešām mēģina ar Antuānu aprunāties kā cilvēks ar cilvēku, tas tik ļoti neizdodas, ka tas jau faktiski paredz filmas galīgo iznākumu.

Nekādi nevar teikt, ka filmas varoņi būtu simpātiski un patiesībā arī Luijam tā īsti līdzi just nevar (ignorējot to daļu, ko pārējie tēli nenojauš - ka viņš mirst). Viņš visu laiku ir bijis vēss un klātneesošs, kamēr viņam pašam gājis relatīvi labi, viņam absolūti nebija vajadzīga šī nefunkcionālā ģimene. Tagad, kad jau būtībā ir par vēlu, viņš mēģina situāciju kaut kādā mērā vērst par labu, bet jautājums - vai viņš to dara viņu vai sevis dēļ. Lai gan, protams, tā nasta, ko viņam visi mēģina uzkraut, galīgi nav viegla. Jā, filmas varoņi ir itin kaitinoši, bet ļoti ticami. Ieskatīties zem ādas ar šo filmu Dolanam ir sanācis labi. Laba filma, bet pasmaga, ne katrā dzīves situācijā piemērota.

Jā, mazliet laikam vajadzētu pastāstīt par aktieriem. Šajā filmā Dolāns ir atkāpies no savas līdzšinējās prakses aktierus meklēt turpat uz vietas Kanādā, bet tos atradis Francijā. Mariona Kotiljāra (Katrīna) ir oskarota kopš filmas par Edīti Piafu laikiem. Lea Seidū ir panākumus guvusi Holivudā, bet Eiropā visskaļāk sevi pieteikusi ar "Zils ir vissiltākā kŗāsa". Vensāns Kasels cita starpā ir filmējies "Melnajā gulbī". Gaspārs Uljēls bijis galvenajā lomā vienā no filmām par Hanibālu Lekteru - Hannibal Rising. Visubeidzot Natālija Baja ir franču kino veterāne, filmējusies pie Godāra un Trifo. Proti, ansamblis iespaidīgs.
2020-10-25
8
comments powered by Disqus