Kazhes pierakstu burtnīca

"Taksidermija" ir droši vien vispretīgākā filma, ko man līdz šim ir nācies skatīties. Un te nevajadzētu brīnīties - taksidermija jau pati par sevi ir stipri pretīga tēma, bet šajā filmā tā vēl tiek papildināta ar vairākām citām ne mazāk atbaidošām tematikām. Cik saprotu, tas arī ir bijis viens no fimas veidotāju mērķiem - provocēt skatītāju uz vemšanu. Man gan jāatzīst, ka "Cloverfield" šajā ziņā uz mani iedarbojās spēcīgāk, lai arī tai filmai šāda mērķa nemaz nebija.
To nu nākas atzīt, ka Ungārijas veikums manā kino projektā neapšaubāmi būs viens no tiem, kas atmiņā paliks vislabāk. Filma stāsta par trīs paaudzēm kādā īpaši nejaukā ģimenē. Pirmās paaudzes pārstāvis ir karavīrs ar izteiktu masturbācijas apsēstību, kurš tiek nošauts, kad leitnants viņu pieķer kopojamies ar kautu cūku. Otrās paaudzes pārstāvis ir burvīgs profesionāls ēšanas sportists. Patiesībā es jūtos mazliet šokēts, uzzinājis, ka "competitive eating" patiešām ir relatīvi izplatīts "sporta" veids. Kas gan varētu būt pretīgāks par to? Šī filma neskopojas uz rīšanas un vemšanas ainām, kuras gan vismaz nav pārmērīgi reālistiskas (vismaz ne sevišķi reālistiskākas kā restorāna aina filmā "Meaning of Life"). Un trešā paaudze ir taksidermista paaudze. Līdz ar to tiek pabeigts cikls.
Lai arī vispār šī filma ir gandrīz unikāli pretīga, atsevišķi tās fragmenti ir ļoti spēcīgi uzfilmēti un atmiņā paliekoši. Filmas beigas vispār ir mākslas klasika. Protams, ja tā godīgi, es īsti nepateikšu, ko šī filma man kā skatītājam vēlējās pateikt, bet varbūt to labāk pat nezināt. Tīri vizuāli šī patiešām ir ļoti spēcīga lente, lai arī ne gluži baudāma. Cilvēkam ar vājiem nerviem vai pārāk jūtisku estētisko pusi diez vai to būtu vēlams skatīties.