Vicky Cristina Barcelona

Jūtams, ka pēdējos gados Vudijam Alenam ir parādījušās divas izteiktas noslieces - veidot filmas Eiropā un par galveno sieviešu lomas atveidotāju uzaicināt Skārletu Johansoni. Un dīvainā kārtā tas viss viņam nostrādā ļoti labi. Turklāt vēl šajā filmā viņš uzaicinājis arī Penelopi Krusu, kurai ar Johansoni un Havieru Bardemu veidojas ļoti īpatnējs mīlas trijstūris.
Liene uz šo filmu jau bija vienreiz bijusi kino bez manis, bet mēs aizgājām uz to vēlreiz, un dīvainā kārtā arī man tā patika, ko lai arī Liene nebūtu teikusi, ka šī ir filma, kas ir domāta sievietēm. Un man šī filma patiešām ļoti patika.
Šī filma pēc idejas nav īsti komiska, lai arī kāds to par tādu mēģinātu pasludināt (piem., Golden Globes nomināciju veidotāji), taču arī kā drāma tā ir nedaudz īpatnēja, filma ar savu unikālu izpratni par to, kas ir un kas nav morāli, par to, kam ir un kam nav jābūt labās attiecībās. Un, protams, tā ir filma par Barselonu. Tā kā cerams nākamā gada pavasarī man būs tas prieks šo pilsētu apmeklēt, šī filma kļuva par tādu kā "sneak preview" tajā, ko šī pilsēta var piedāvāt, un jāatzīst, ka tā tikai pastiprināja vēlmi ātrāk šajā vietā nokļūt.
Kas attiecas uz citiem filmas aspektiem - tā var lepoties ne tikai ar lielisku aktierspēli (ko jau pats par sevi paredz centrālo varoņu kvartets, īpaši labs ir Bardems mačo mākslinieka lomā - šeit viņš nepavisam nav tāds kā man viņš asociējas kopš Mar Ardento), ļoti labiem dialogiem (kā jau tas vispār ir raksturīgs Alena filmām), bet arī ar aizgrābjošiem skatiem un ļoti skaistām beigām.
Es zinu, ka pēdējo gadu Vudija Alena filmas lielākoties tiek uzskatītas par ievērojami sliktākām kā viņa septiņdesmito-astoņdesmito gadu veikumi, taču man kā cilvēkam, kuram patiesībā nemaz tik ļoti visādi eksperimenti nepatīk, tās pie sirds iet labāk nekā viņa klasiskākie darbi, un tieši "Vicky Christina Barcelona" manā uztverē ir viena no labākajām filmām, ko šogad esmu redzējis.
8.5
comments powered by Disqus