Orangelove
Pēc "Orangelove" noskatīšanās man bija diezgan grūti noformulēt savu attieksmi pret šo filmu vai pareizāk - to, kas tieši man tajā ne pārāk patika.
Sāksim ar neapšaubāmi pozitīvo - vizuāli šī filma ir ogogo. Spēcīga krāsu palete, atmiņā paliekoši skatupunkti, un patiešām var just, ka Badojevs ir uz "tu" ar mūzikas videoklipu uzņemšanu. Koša un atmiņā paliekoša. Arī muzikālais noformējums man patika, tāpat visi nedaudzie šajā filmā iesaistītie aktieri bija gana labi.
Par ko gan varētu pastrīdēties, tas ir filmas faktiskais saturs. Tās sižets, maksimāli trivializējot, ir tāds, ka pārītim tiek piedāvāta dzīvošana kādā dzīvoklī ar aiznaglotiem logiem līdz tā īpašnieka nāvei, kad viņu rīcībā pāries viss šim cilvēkam piederošais. Galvenais nosacījums ir tāds, ka šajā laikā viņi nedrīkst iziet no dzīvokļa, pretējā gadījumā spēle būs galā. Un jāiztur viņiem nav sevišķi ilgi - kādas dažas nedēļas pirms dzīvokļa īpašnieku pieveiks AIDS, kas pieveica arī viņa homoseksuālo partneri. Taču kādā brīdī atklājas, ka meitenes analīzes apliecina to pašu neiepriecinošo HIV diagnozi, un filma kļūst izteikti drūma (lai beigtos ar absolūtu idiotisku "negaidītu" pavērsienu). Šajā vizuāli piesātinātajā filmā man visvairāk pietrūka jebkādas nopietnas intereses par pašiem tās galvenajiem varoņiem, kas liktu kaut kādā mērā just viņiem līdzi un būt "iesaistītam". Taču Badojevam šķiet, ka par to bija puslīdz nospļauties, un personāžu būtības atklāšanai viņš laiku netērē, tā vietā piedāvājot vienu krāsainu ainu pēc otras. Ja šī filma ilgtu 30 minūtes, šāda pieeja varbūt būtu attaisnojama un pieņemama, taču pat 80 minūtes īsai filmai šeit, manuprāt, bija izteikti par maz satura, un simbolisms, kas filmā tiek plaši pielietots, šķiet diezgan tukšs un nepamatots, no kategorijas - izdarīsim tagad tā, lai izskatītos, ka šī ir pārākā intelektuālā filma. Bet šāda veida "stilīgums" nostrādā ne pārāk labi, līdz ar to es diez vai rekomendētu šo filmu noskatīties arī tev (ja vien tu to, protams, neesi jau redzējis).
comments powered by DisqusSāksim ar neapšaubāmi pozitīvo - vizuāli šī filma ir ogogo. Spēcīga krāsu palete, atmiņā paliekoši skatupunkti, un patiešām var just, ka Badojevs ir uz "tu" ar mūzikas videoklipu uzņemšanu. Koša un atmiņā paliekoša. Arī muzikālais noformējums man patika, tāpat visi nedaudzie šajā filmā iesaistītie aktieri bija gana labi.
Par ko gan varētu pastrīdēties, tas ir filmas faktiskais saturs. Tās sižets, maksimāli trivializējot, ir tāds, ka pārītim tiek piedāvāta dzīvošana kādā dzīvoklī ar aiznaglotiem logiem līdz tā īpašnieka nāvei, kad viņu rīcībā pāries viss šim cilvēkam piederošais. Galvenais nosacījums ir tāds, ka šajā laikā viņi nedrīkst iziet no dzīvokļa, pretējā gadījumā spēle būs galā. Un jāiztur viņiem nav sevišķi ilgi - kādas dažas nedēļas pirms dzīvokļa īpašnieku pieveiks AIDS, kas pieveica arī viņa homoseksuālo partneri. Taču kādā brīdī atklājas, ka meitenes analīzes apliecina to pašu neiepriecinošo HIV diagnozi, un filma kļūst izteikti drūma (lai beigtos ar absolūtu idiotisku "negaidītu" pavērsienu). Šajā vizuāli piesātinātajā filmā man visvairāk pietrūka jebkādas nopietnas intereses par pašiem tās galvenajiem varoņiem, kas liktu kaut kādā mērā just viņiem līdzi un būt "iesaistītam". Taču Badojevam šķiet, ka par to bija puslīdz nospļauties, un personāžu būtības atklāšanai viņš laiku netērē, tā vietā piedāvājot vienu krāsainu ainu pēc otras. Ja šī filma ilgtu 30 minūtes, šāda pieeja varbūt būtu attaisnojama un pieņemama, taču pat 80 minūtes īsai filmai šeit, manuprāt, bija izteikti par maz satura, un simbolisms, kas filmā tiek plaši pielietots, šķiet diezgan tukšs un nepamatots, no kategorijas - izdarīsim tagad tā, lai izskatītos, ka šī ir pārākā intelektuālā filma. Bet šāda veida "stilīgums" nostrādā ne pārāk labi, līdz ar to es diez vai rekomendētu šo filmu noskatīties arī tev (ja vien tu to, protams, neesi jau redzējis).