Kazhes pierakstu burtnīca

Īsu ieskatu šīs filmas sižetā paņemšu no kāda IMDb lasītāja komentāra: "We learn disjointed information about the lives of the people we encounter in our way: Maata is the electrician who knows little about his job; Khatra is the orphaned boy who finds his shelter under Maata`s protection; Abdallah is the son that decided to visit his mother before emigrating to Europe, frustrated by his rootless past; Nana is the local prostitute who lost a daughter from a failed relationship; Tchu is the corner`s dealer of useless objects, trying to integrate in the distorted web of this deserted place. None find happiness in this exile before the voyage, and yet "maybe waiting is actually happiness". Filmu uz šādām premisām es varētu iztēloties esam piederīgu dažādiem žanriem: 1) Vieglu komēdija, kurā Abdulla, kas nerunā vietējā valodā iekuļas visdažādākajās ķezās, nesaprotot cieminiekus, bet Hatra un Maata ievelkot elektrību iekļūst kaut kāda muļķīga atgadījuma centrā; šī varētu būt kolorīta dienvidnieciska komēdija, varbūt kas līdzīgs Emira Kusturicas darbiem; 2) Ģimenes drāma, kurā uzsvars tiek likts uz paaudžu konfliktu starp moderno Abdullu un viņa konservatīvo māti, un starp stingro Maatu un pašpuiku Hatru; 3) melodrāma, kurā Abdulla nevar tik viegli aizbraukt no ciemata, jo māte viņam ir sameklējusi līgavu no vietējām sievietēm, bet viņa sirds tiecas pēc Eiropas un brīvības; 4) klusu šausmu filmu, kurā izrādās, ka ciematā ir kāds baiss noslēpums, kura dēļ to nav iespējams atstāt ("The Village" stilā). "Heremakono" jeb "Waiting for Happiness", kas ir Mauritānijas pārstāve manā kino projektā, neizvēlas nevienu no šiem ceļiem, bet vienkārši dokumentē personāžus un situācijas, neko īpašu par tiem nepasakot (vai arī es to vienkārši nesaskatīju). Kopumā filma rada iespaidu, ka tajā iesaistītie personāži neviens nav iepriekš redzējis kameru, un līdz ar to viņi visi no tās pagalam kautrējas un īsti nezina, ko tās priekšā iesākt. Varbūt tas, protams, ir māksliniecisks paņēmiens, bet man šāda sajūta neradās. Personāžiem runājot, tas vēl nav tik sāpīgi jūtams, bet klusējošie varoņi, tas ir visbaisākais - tu vienkārši jūties neērti šī cilvēka vietā. Daudz maz normāli ir vienīgi Maatas un Hatras atveidotāji, kamēr visi otrā un trešā plāna personāži - oh my god. Un pati filma drīzāk rada sajūtu, ka tā ir tāda bezmērķīga dokumentāla lente un nevis mākslas kino. Es, protams, zinu, ka tā ir diezgan labi novērtēta, izrādīta vairākos prestižos festivālos un saņēmusi tur balvas (arī Kannās), bet man kā vienkāršajam popkorna ēdājam kino skatītājam šī filma šķita ļoti garlaicīga un bezmērķīga. Jā - tā var nopelnīt kādus punktus par savu vizuālo pusi - nofilmēta skaisti, laba Āfrikas mūzika, no tehniskā viedokļa nekādu pārmetumu tai izteikt nevaru, bet mani kā neitrālu skatītāju tā ne ar ko īsti piesaistīt nevarēja un nesniedza neko tādu, ko es nevarētu gūt no teiksim "National Geographic" raidījuma.