Stāsts ar "Belle Toujours" ir pavisam dīvains. Sāksim jau ar to, ka šī filma, kuru uzņēmis neapšaubāmi slavenākais portugāļu kinorežisors (nekas, ka nevienu viņa filmu līdz šim redzējis nebiju), ir turpinājums vienai citai filmai, kuru es gan redzējis esmu. Runa ir par Luisa Bunjuela "Belle de jour". Jā - šis ir turpinājums teju vai 40 gadus vecai filmai, kuru uzņēmis pavisam cits režisors pavisam citā valstī. Patiesībā vienīgais vienojošais elements starp šīm abām filmām ir Mišels Pikolī - aktieris, kas vienu un to pašu lomu spēlē abās divās filmās, proti, viņš ir Anrī Isons, kurš oriģinālajā filmā bija Katrīnas Denēvas vīra labākais draugs. Tagad ir pagājuši 38 gadi un Isons, nejauši ieraudzījis Severīnu Serizī (kuru šajā filmā Denēva nespēlē - lai arī iepriekš viņa piedalījusies vairākos M. de Oliveiras darbos - šoreiz Severīnu atveido Bulle Ogier, kura arī ievērojama ar lomu vienā no Bunjuela filmām - "Buržuāzijas valdzinošajā šarmā"), sāk šai sievietei sekot, lai varētu ar viņu izrunāties par sāpīgajām tēmām - tām pašām, kas norisinājās 38 gadus iepriekš.
Taču dīvainā kārtā šajā filmā Severīnas loma ir stipri sekundāra, un daudz vairāk laika Isons pavada jauna bārmeņa sabiedrībā, kuram viņš arī atstāsta pirmās filmas sižetu.
Vispār šī filma man nekādas sevišķas emocijas neradīja - līdz Bunjuela filmai tai ir stipri tālu, arī noskaņu ziņā īpašu līdzību nesaskatīju (lai gan varbūt būtu vērts "Belle de jour" noskatīties atkārtoti, lai varētu labāk spriest par šo filmu), stipri liela daļa jau tāpat nepiedienīgi īsās filmas tika veltīta naksnīga Eifeļa torņa rādīšanai. Jā, filmas garums ir tiešām smieklīgs - nieka 65 minūtes, tas mūsdienās īsti jau laikam neskaitās pilnmetrāžas kino.
Jā, skatījos filmu īpatnējā veidā - oriģinālvalodā ar tulkotiem ar google translate subtitriem, bet subtitrus pleieris negribēja pieņemt, tālab tos nācās manuāli pārtīt pašam ar roku. Ja filmā būtu vairāk runāšanas, varbūt tā arī kļūtu ar problēmu, bet šajā filmā to izturēt varēja. Žēl vienīgi, ka nekā TĀDA tur, protams, nebija.