Kazhes pierakstu burtnīca

Stāsts par Hariju Poteru arī uz lielajiem kino ekrāniem pamazām virzās uz savu loģisko noslēgumu. Populārās sērijas sestās grāmatas ekranizāciju tāpat kā iepriekšējo daļu vada angļu režisors Deivids Jeitss, kurš interesantā kārtā pirms šī mega projekta neko sevišķi populāru radījis nebija (ja neskaita nesen noskatīto "The Girl in the Cafe", kas gan bija laba filma, bet ļoti tāla no Potera sāgas vērienīguma ziņā). Kas man patīk Potera "seriālā", ir tas, ka līdzās tā aktieru pieaugšanai mainās arī filmu (grāmatu) saturs un noskaņa. No pirmajām daļām, kas tēmēja uz 10gadnieku auditoriju, tagad Potera fokusa grupā jau ietilpst vēlākie tīņu gadi, un filmas varoņiem gandrīz vai svarīgāka par cīņu pret tumšajiem spēkiem kļūst "sūkšanās" (šis termins plaši tika izmantots latviskajos filmas subtitros kinoteātrī). Un tā kā Jeitss tiešām ir "personāžu režisors", nevis episku cīņas ainu guru, domājams, ka uzsvars uz "tīņu problēmām" šajā filmā bija pietiekoši veiksmīgs. Kas šajā filmā notiek no sižeta viedokļa? Patiesību sakot - nemaz ne daudz. Poters, Damldora mudināts, mēģina no viena pasniedzēja noskaidrot kādu pagātnes detaļu, kas skar attiecīgā pasniedzēja attiecības ar Tomu Ridlu aka Voldemortu; Drako Malfojam ir nopietni emocionāli pārdzīvojumi, gatavojoties gadsimta slepkavībai; visi jaunie varoņi aktīvi "hormonē" un meklē sev pieskaņotās otrās pusītes; Voldemorts nedara vispār neko (iespējams, viņš ir paņēmis atvaļinājumu un aizbraucis uz Maljorku, taču filmā tas vismaz netiek pieminēts). Jau kārtējo reizi poteriādes filmas lielākais pluss ir tajā, ka filma lieliski izskatās - tā ir patiešām iespaidīgi uzfilmēta, ar lieliskām CGI ainām. Un otrs neapšaubāmais trumpis - zvaigžņotais aktieru ansamblis, kurā atrodas vieta teju vai visiem vidējās un vecākās paaudzes slavenākajiem angļu aktieriem, šoreiz kā jaunpienācējs šeit piedalās arī Džims Brodbents (2001.gadā saņēma Oskaru par Airisas Mērdokas vīra lomu filmā "Iris"). Nedaudz bēdīgāk ir ar jaunās paaudzes aktieriem - Daniels Redklifs, šķiet, nekad nekļūs par izcilu aktieri un viņa tēlojums joprojām pamatā balstās uz tā, ka viņam ir Harija Potera apaļās brilles un rēta uz pieres. Rona un Hermiones atveidotāji salīdzinoši šķiet veiksmīgāki. Interesanti ir ar jauno Tomu Ridlu - viņu šeit atveido divi aktieri (viens desmitgadīgs, otrs divdesmitgadīgs), bet man filmas laikā šķita, ka tas ir viens un tas pats, turklāt ka pusaudža vecumā viņš bijis pārāk slikti nogrimmēts un izskatījies tāpat pēc maza bērna. Taču izrādās - pusaudzi Ridlu patiešām atveidojis pusaudzis. Savukārt Ridlu kā bērnu atveido Ralfa Fīnsa (pieaugušā Voldemorta) brāļadēls - tas, ja kas, ir labs risinājums. Personīgi es šo laikam nenosauktu par poteriādes labāko filmu - pārāk daudz tīņu problēmu, pārāk maz sižeta virzības (kā lasīju Wikipedia, grāmatā "love storiji" bija tikai sānu līnija, kamēr šeit tiem ir centrāla loma). Es neteiktu, ka filma mani garlaikoja (tā tiešām nebija), bet gribētos cerēt, ka septītā daļa (kura gan tiks sadalīta divās filmās) būs pārliecinošāka un pieliks Poteriādei atbilstoša kalibra punktu.