Kazhes pierakstu burtnīca

Pastiprināta interese par Latvijas futbolu un tā vēsturi man radās pēc Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēstures izlasīšanas 2008.gada sākumā. Tās iespaidā sākās mana rakstu sērija par Latvijas futbola vēsturi portālā DELFI (un reizēm - arī citur). Toreiz man Rubeņa grāmata noteikti šķita labāka nekā tagad, jo pats zināju mazāk, un līdz ar to grūtāk bija saskatīt tajā iekļuvušās aplamības - sākot ar tādiem "sīkumiem" kā no pirksta izzīstiem pirmskara Latvijas izlases futbolistu dzimšanas datiem, atbilstoši kuriem vairāki futbolisti izlasē spēlēja 12-14 gadu vecumā, un beidzot ar jau principiālākām neprecizitātēm, kā, piemēram, datiem par izlases spēļu dalībniekiem un gūtajiem vārtiem. Kad jau biju Delfos sācis rakstīt, pēc kāda no maniem rakstiem saņēmu komentāru no Aiņa Ulmaņa (ar kuru pazīstams tolaik nebiju), kurš pastāstīja, ka viņš rakstot grāmatu par Latvijas futbolu un piedāvāja, ka mēs varētu viens ar otru dalīties ar šādiem tādiem datiem. Izmantojot to, ka 2008.gada vasarā Ulmanis bija Latvijā (pamatā viņš dzīvo un strādā Briselē), apciemoju viņu, un kopš tā laika reizēm esam apmainījušies ar šādu tādu futbola informāciju. Savā grāmatā "Patiesībā bija tā" (tā tapusi 15 gadu garumā) Ulmanis cenšas izvairīties no Rubeņa grāmatu pamatīgi sačakarējušajām paviršībām un pieiet Latvijas futbola vēsturei līdzīgā veidā, kā to būtu darījis es - visu loģiski strukturējot, neizlaižot nevienu būtiskāku posmu un iespēju robežās noskaidrojot lielākās neprecizitātes. Kad šo grāmatu vēlējos iegādāties Valtera un Rapas grāmatnīcā, pārdevēja to izkritizēja, žēlojoties, ka grāmatā nav rakstīts par pirmskara futbola klubiem un jauniešu futbolu. Patiesībā gan izrādījās gluži otrādi (īpaši salīdziajumā ar Rubeņa grāmatu) - šādas informācijas šeit ir daudz, un pat es šo to jaunu uzzināju. Tagad gan mani pārsteigt, protams, ir grūtāk, jo esmu jau vairākus pudus sāls apēdis, buroties pa visādiem materiāliem, rokot dažādas ar LV futbolu saistītas detaļas. Taču Ulmaņa grāmata man noteikti būs vērtīgs uzziņas līdzeklis, kurā vairākas tēmas ir tādas, par ko man informācijas bija līdz šim pavisam maz - par trimdas futbolu, par sieviešu futbolu Latvijā, par strādnieku un ierēdņu futbolu (par tiem gan šo to zināju, bet Ulmaņa grāmatā viss ir labi sistematizēts). Vienīgais, kam Ulmanis grāmatā nav sevišķu uzmanību veltījis, ir futbols Latvijā ārpus Rīgas, bet tur jau man neko daudz arī vairs nevajadzētu jauna uzzināt. Un saprotu, ka grāmatas apjoms tādā gadījumā būtu vēl grandiozāks - jau tāpat tajā ir ap 950 lappusēm. Tiesa, par pēdējo 20 gadu futbolu varbūt varēja rakstīt arī konspektīvāk, bet vienlaikus saprotu, ka vairumam lasītāju tiešī šī tēma varētu šķist interesantākā. Tomēr nenoliedzami uz šodienu Ulmaņa grāmata ir labākais pieejamais Latvijas futbola vēstures ceļvedis. Plus vērts atzīmēt, ka grāmata ir lieliski uzrakstīta - viegli un saistoši (ne velti Ulmanis tulkojis latvju mēlē Kurtu Vonnegūtu).