Kazhes pierakstu burtnīca

Šī filma diezgan droši ir nosaucama par Venecuēlas kino pēdējo gadu ambiciozāko un slavenāko produktu. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka šī filma varētu lepoties ar lielu starptautisku atpazīstamību, jo Venecuēla noteikti nav tā valsts, kuras kino aktualitātem sekotu miljardi cilvēku visapkārt zemeslodei. Arī man tā ir pirmā noskatitā šajā valsti tapusī filma. Filmas darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un tā stāsta par zēnu un meiteni, kuru vecāki (atšķirīgi, nevis vieni un tie paši) ir bijuši kaujinieki jeb guerillas, kuri spiesti slēpt savus īstos vārdus un dzīves. Un arī bērni uzaug lielā mērā iedomātā pasaulē, par savu lielāko ambīciju izvirzot kļūšanu līdzīgiem Velsa "Neredzamajam cilvēkam". Man, ja godīgi, bija diezgan grūti saprast, kas filmā notika patiešām, kas - bērnu iztēlē, kāda tam visas bija hronoloģija un ko man no šīs filmas vajadzēja saprast. Vizuāli tā bija interesanta, skaisti uzfilmēta, dinamiski montēta, patika gan aktierspēle, gan piemeklētā mūzika, bet par ko bija pati filma - fig viņu zina. Neuztvēru es tās domu, kā teikt. Līdz ar to lieki būtu gaidīt šeit no manis kādu jēdzīgu analīzi tam, kas filmā ir, un tam, kā tajā pietrūkst, jo es gluži vienkārši neesmu sapratis - vai man vajadzēja just pēc tās noskatīšanas A vai B, vai tā gribēja būt tāda vai citāda. Laikam jau tas savukārt nozīmē, ka filma manās acīs ir ne pārak izdevusies - es varu saskatīt tajā virkni plusu, bet ja es pēc filmas nevaru tev atstāstit neko puslīdz sakarīgu par to, kas tajā notiek, tas nevarētu būt labs rāditājs. Jā, vēl nedaudz paskaidrojuma par filmas nosaukumu - tā kā guerillas ir komunistiski noskaņoti, galvenā varoņa Teo mamma (vai arī tētis???) bēg no savas valsts uz PSRS un vienīgā saikne ar bērnu viņai ir pastkartītes, ko viņa sūta no Ļeņingradas. Nevaru gan droši apgalvot, ka šīs kartiņas arī nav bērna fantāzija.