Kazhes pierakstu burtnīca

Kad kārtējo reizi biju svešvalodu bibliotēkā, plauktā, kur atrodami materiāli par Latviju, ievēroju kādu saistoša paskata DVD - "Latvijas dzelzceļu populārā vēsture". Šī gada laikā man ir daudz sanācis iepazīt LV dzelzceļa vēsturi, galvenokārt pateicoties kādam cilvēkam dēvētam par Lodzi, bijām arī pārgājienā (bez slēpņiem) pa uzbērumu. Šajā DVD diskā ietilpst 6 īsfilmas, no kurām pirmā tapusi 1985.gadā, bet jaunākā - 2009.gadā, disku izdevis Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs. Jāatzīst gan, ka nevienam no atrastajiem slēpņiem man nebūtu šo filmu iepriekšēja noskatīšanās noderējusi, toties tagad varēju skatīties filmas ar "zinātāja" acīm. Diska vērtīgākā un garākā filma saucas "Mazbānītis de facto", Andra Priedes 1998.gadā režisēta 25 minūtes gara filma, kas visai saistošā veidā sniedz ilustrāciju tēmai "then.. and now", izbraucot dažas mazbānīša līnijas un parādot to, kā tur izskatījies agrāk un kā izskatās tagad (lieki teikt, ka visbiežāķ tagad izskatās diezgan skumji). Visvairāk uzmanības tiek veltītas Sēlijas šaursliežu dzelzceļu tīklam, bet saskatījām arī pāris "From Kurland with Love" laikā redzētas vietas (it īpaši - vecajās bildēs). Man, protams, gribētos vairāk ieskata šajā tēmā - detalizētākus stāstījumus, kaut kādu sakarīgāku kopējo hronoloģiju un tamlīdzīgi, bet kopumā šī filma noteikti ir skatīšanās vērta. Vēl divas filmas ir visai interesantas: "Kādas lokomotīves stāsts" - 5 minūtes īsa filma par vienu no "izdzīvojušajām" mazbānīša lokomotīvēm, kura nesen tika pārvesta no Jelgavas uz Rīgu un restaurēta izvietošanai muzejā, kā arī filma par mašīnistu Ērmani Rodi un viņa mazbānīti "Mazbānītis" (1985.gads). Pēdējā gan visvairāk patika pēc tam, kad tās beigās tika redzēts viltīgais gājiens (nespoilēšu šeit lieki). Tad atliek vēl trīs filmas, kuras manās acīs ir drīzāk vietas piepildītājas diskā nevis jēdzīgs saturs. Pirmā no tām (salīdzinoši saistošākā) ir amatierfilma "Vilciens nāk" - videoklips Dzelteno pastnieku dziesmai "Lokomotīve jūras krastā" - šeit tiek miksēti kadri ar padomju laikos braucošu vilcienu pa Jūrmalu un senas šī maršruta staciju bildes. Video kvalitāte ir visai bēdīga un īpaši saturīgu izzinošu informāciju filma nesniedz. "Muzeja nakts" ir vienkārši 2 minūtes Dzelzceļa muzeja reklāmas bez jebkādas īpašas jēgas. Un vēl te ir filma - "Sapņu ekspresis", kas godalgota Parīzē dzelzceļam veltītu filmu festivālā reklāmas filmu kategorijā. Kā (atkal jau) Dzelzceļa muzeja reklāmas rullītim tai nebūtu ne vainas - visai profesionāli uzņemta filma (nosacīti "mākslas kino") par puiku, kas ekskursijas laikā Dzelzceļa muzejā aiziet no grupas un iztēlojas sevi vispirms kā vilciena mašīnistu, tad kā pārmijnieku un stacijas priekšnieku. Diezgan glīti samontētas "live action" ainas ar dzelzceļa modelīšu kustību pa trasi, bet saturiski, manuprāt, pilnīgi tukša filma, kas turklāt nekādi neatbilst kategorijai "Latvijas dzelzceļu populārā vēsture".

Sapnu Ekspresis from Vides filmu studija on Vimeo.

Kā gala secinājumu pēc DVD noskatīšanās varu teikt to, kas man šādās situācijās ir raksturīgs - malači, protams, ļaudis, kas centušies, bet tā īsti sanācis nav, vismaz ja diska mērķis ir sniegt ieskatu Latvijas dzelzceļu vēsturē. Jā, ir šādi tādi fakti par mazbānīti, daži lieliski aculiecinieku stāsti (visi - vienā filmā), bet pietrūkst kaut kā, kas visu saistītu kopā, kas ļautu saprast, kāpēc dzelzceļš Latvijā šobrīd ir tāds, kāds tas ir un kāds tas īsti bija agrākos laikos. Un vispār - manuprāt, labu filmu par Latvijas dzelzceļu (un šāda filma noteikti varētu būt gan daudziem saistoša, gan reāli uztaisāma) nevarētu veidot ar uzņēmuma "Latvijas dzelzceļš" atbalstu, jo būtu pārspīlēti teikt, ka nu jau gandrīz 20 neatkarības gados dzelzceļu saimniecība Latvijā būtu spērusi ievērojamus soļus uz priekšu.