Kazhes pierakstu burtnīca

Lietuvieša rakstnieka Petra Dirģēlas (Petras Dirgėla) romānu "Slēptais brasls" (Kūlgrinda) Liene man uzdāvināja dzimšanas dienā, taču šai grāmatai bija vairāk simboliska nozīme, nevis no tās tika gaidīts, ka tā būs laba lasāmviela. Proti, tēma "apslēpts brasls" mums novembra pirmajā pusē bija ļoti aktuāla, bet neko vairāk par to šeit nestāstīšu - zinātāji sapratīs, pārējiem nebūs interesanti. Līdz ar to Lienei nevajadzētu ņemt ļaunā to, ka šeit netiks rakstīti grāmatai slavas vārdi - izvēle bija asprātīga, un neviens jau nevar prasīt, lai es sajūsmināties par lietuviešu vēsturiskajiem romāniem. Tātad - "Slēptais brasls" patiešām ir vēsturisks romāns, turklāt vēl pirmā daļa veselai triloģijai, kas stāsta par Lietuvju zemju vēsturi sākot ar 15.gadsimtu, un vismaz man ar šo vienu grāmatu pilnīgi pietika, lai tagad varētu droši teikt - neko vairāk ne tikai no šīs triloģijas, bet pat no šī autora es lasīt neplānoju. Grāmatas galvenais varonis (ja par tādu vispār var runāt) ir lietuviešu augstmanis Staņislavs Būga, kura prātu ir pārņēmusi jūra un apziņa, ka Lietuvas nākotnei vitāli ir nepieciešama jūru pārvaldīšana. Lai jūras plāni materializētos, vispirms ir jāiegūst kontrole pār Klaipēdu un tās ostu (kura gan vēl nemaz nav īsti uzbūvēta), un tad tik būs! Bet, protams, tik viegli nebūs, un Būgam ir jāsaprot, kas tad īsti būs Lietuvas pestītājs - varenā jūra vai slēptais brasls pāri purvam, pa kuru lietuviešu vīri spēj tikt prom no naidnieka. Sižetam pašam par sevi nebūtu ne vainas, bet mani pamatīgi tracināja veids, kādā grāmata ir uzrakstīta, un tā dēļ es ar "Slēpto braslu" cīnījos pusotru mēnesi, kas daiļliteratūras gadījumā man grāmatai ir vienkārši grandiozs laika daudzums. Nepietiek ar to, ka teju katrā nodaļā autors uzskata par vajadzīgu iesaistīt pāris jaunus personāžus un atsaukt atkal tādus, kuri iepriekš parādījušies vienu reizi kā statisti, bet kurus man noteikti kā lasītājam bija jāiegaumē, pat teikumu un rindkopu struktūra šajā grāmatā šķiet murgaina un haotiska (protams, varbūt pie vainas ir ne pārāk labs tulkojums, to es jau zināt nevaru), un lasāmība šai grāmatai ir tuva nullei. Ik pa brīdim šķiet, ka autors ir nomierinājies un pievērsies vienai sižeta līnijai, bet tad pēkšņi atkal babākš! un aiziet viss no jauna, kaut kādi stulbi sānsoļi no centrālā vēstījuma, kas tikai rada arvien lielāku neizpratni, kāpēc man to visu vajadzētu lasīt. Es saprotu, ka vēsturiskā romāna žanrs prasa vērienu, bet tā vien šķiet, ka Dirģēla ir izvēlējies visai sliktus paņēmienus, kā šo vērienu panākt, un tajā vietā, lai radītu jebkādu kopainu, vienīgais, ko viņš rada, ir kiš-miš ar rozīnēm. Gala vārds - pat sevišķi gari rakstīt par šo grāmatu nav vērts, tik ļoti vērtīga tā man šķita. Taču viens apstāklis ir interesants - tā vien šķiet, ka lasītāju vidū šis romāns ir visnotaļ populārs - ieskatījos Rīgas centrālās bibliotēkas mājaslapā (varu atklāt, ka vienu šīs grāmatas eksemplāru no manis saņēma Torņakalna filiālbibliotēka), un konstatēju, ka no 26 šīs grāmatas eksemplāriem, kas ir atrodami Rīgas bibliotēkās, 15 patlaban atrodas pie lasītājiem. Salīdzinājumam - no apmēram 30 Fuko svārstiem lasītāji patlaban ir izņēmuši sešus.