1984

Swann in Love

7.0
Biju visai pārsteigts, atklājis, ka slavenajā "500 filmu" grāmatā ir arī Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" ekranizācija. Protams, ne visu grāmatu, jo tur jau sanāktu seriāls nevis filma (un varētu nebūt sevišķi daudz cilvēku, kas spētu Prustu izturēt veselā seriāla garumā), bet tomēr. Cik saprotu, "Iemīlējies Svans" pamatā vēsta par grāmatas pirmo daļu, kuru esmu pat lasījis, bet tas bija tik ļoti sen - šķiet, kaut kur ap 2000.gadu (proti - pirmsbloga ērā), ka vairāk kā viegla atmiņu smarža par šo grāmatu man nav atlikusi, un grāmata man nevarēja ne palīdzēt, ne traucēt skatīties šo filmu.
2016-12-21 05:52:53
film, 1984

Various Positions

7.5
Ui, cik ar tām dažādajām pozām ir sarežģīti - no vienas puses, tas ir ieraksts, kurā atrodamas divas no visu laiku slavenākajām Koena dziesmām, un ne bez pamata tās iekarojušas popularitāti un mīlestību, bet vienlaikus tā skanējums nebūt nav tāds, par ko jūsmināties un tieši tajās slavenākajās dziesmās kaitinošo elementu ir visvairāk.
2016-09-21 04:45:53
music, 1984

Love on the Beat

6.5
Sen nav klausīts Sēržs Geinsbūrs! Kaut kā radās vēlme nobaudīt kaut ko no viņa vēlīnajiem ierakstiem, un tā pienāca "Love on the Beat" kārta. Kā jau tas Geinsbūra daiļradei raksturīgs, lielāko ažiotāžu šis ieraksts nesacēla skaņdarbu kompozicionālā satura dēļ, bet mazliet citādi.
2014-07-31 07:57:42
music, 1984

Путевые портреты с морским пейзажем: Повести и рассказы

7.5
Šo grāmatu izlasīju jau pirms laba laika, bet nekādi nesaņēmos uzrakstīt aprakstu. Vai šovakar būs īstā reize? Nav svarīgi, jo vienmēr ir īstā reize.
2013-07-14 10:03:42
book, 1984

The Wasp Factory

6.5
Ījana Benksa romāns "Lapseņu fabrika" diezgan droši ir ierindojams vispretīgāko manis lasīto grāmatu sarakstā. Ne tādā ziņā, ka grāmata būtu tieši slikta, bet tā ir teju neaprakstāmi riebīga.
2013-04-25 05:57:03
book, 1984

Getting to Know the General

7.0
Nule gan ir pienācis gals manai Grema Grīna lasīšanas epopejai - šī bija atlikusi pēdējā nelasītā, un tagad arī tā ir pievārēta! Protams, grūtības radīja ne jau tik ļoti grāmatas pievārēšana, kā tās sagādāšana. Šī laikam būs vienīgā no visām Grīna grāmatām, ko iegādājos pilnīgi godīgi par reālu naudu, nevis izmantojot kaut kādus blatus, nejaušu veiksmi vai freelance darbības rezultātā iegūtu dāvanu karti.
2013-03-12 04:42:03
book, 1984

Frankenweenie

6.5
"Frankenweenie" ir Timam Bērtonam ļoti īpaša filma, tā varētu domāt. Kālab tā varētu domāt? Tālab, ka šī filma bija viņa pēdējais darbs pirms kļūšanas par pilnmetrāžas kino režisoru, un 2012.gadā, teju 30 gadus pēc oriģinālā "Frankenweenie" iznākšanas Bērtons ir atgriezies pie šīs filmas. Ar to vien atšķirību, ka vecā filma ir aktierfilma, kamēr jaunā - animācijas. Kad man radīsies iespēja noskatīties jauno filmu, vēl nezinu, tālab noskatījāmies veco.
2012-10-04 22:02:17
film, 1984

Нервная ночь

5.5
Biežāk šis tiek saukts par Konstantīna Kinčeva solo ierakstu, taču kaut kāda iemesla dēļ tas tiek iekļauts arī grupas "Aļisa" diskogrāfijā, un klausījos to, domājot, ka klausos tieši šo grupu. Tagad nezinu, kā man rīkoties tālāk - vai klausīties arī kādu "kanonisku" Alises albumu, vai pieņemt, ka tās līderis Kinčevs arī vienatnē spēlēja apmēram tādu pašu mūziku kā vēlāk ar grupu.
2011-07-13 16:51:34
music, 1984

Терри, Черри, Свин

5.0
Pankiem desu! Ar šiem diviem vārdiem es varētu īsi raksturot grupu "Automātiskie apmierinātāji" - pirmo kaut cik ievērojamo padomju panku blici. Kā jau pankiem piedienas, šis ieraksts (lielākoties) ir ar šausmīgu skaņas kvalitāti, jo kurš gan padomju laikos laistu glaunā studijā cilvēku ar palamu Svin (tā kā cūka, nevis tā kā - svin dzīvi)? Droši vien civilizētā kvalitātē šis ieraksts tika izdots kaut kad deviņdesmitajos gados, tā vismaz var domāt, ievērojot dziesmu skaitu tajā (25 gab!) un to, ka daļa dziesmu šķiet tomēr ierakstīta normālos apstākļos, kamēr vairums ir diezgan smagi atkritumi.
2011-07-08 15:16:15
music, 1984

From Her To Eternity

7.0
Nika Keiva pirmais ieraksts pēc atvadām no "The Birthday Party" noteikti nav viens no viņa slavenākajiem vai viens no viņa vieglāk uztveramajiem veikumiem, lai arī pāris tā skaņdarbi ir ļoti pat uztverami. It īpaši tas attiecas uz visai negaidītu gājienu - Elvisa "In the Ghetto" izpildījumu, kurš īpaši pārsteidzošā kārtā nav pat sevišķi izgriezts ar oderi uz āru. Protams, Keiva vokāls un dziedāšanas maniere nav gluži salīdzināmi ar Elvisu, bet citādi šeit viņš ne tuvu neatļaujas tādas vaļības ar oriģinālu, kā viņš vēlāk atļāvās, ierakstot "Kicking Against the Pricks". Interesantāk ir klausīties paša Keiva oriģinālkompozīcijās, most notably - tituldziesmā, kurā Keivs ārdās tā, it kā viņš pēdējā laikā būtu daudz tusējis ar Tomu Veitsu (lai gan Veitsa mūzika tomēr vienmēr bijusi vairāk "piano based", kamēr grupa, kurā piedalās tāds tips kā industrial leģenda Blixa Bargeld bez atonālām ģitārām neiztiks. Patiesībā gan arī šeit klavieru ir stipri daudz, un reizēm, kad Keivs atļaujas būt salīdzinoši normālāks un emocionālāks, tas rada vienkārši brīnišķīgus efektus, kaut vai piemēram ar "The Moon is in the Gutter" - kolosāla dziesma, manuprāt.
2011-02-18 09:00:11
music, 1984

Slēptais brasls

3.5
Lietuvieša rakstnieka Petra Dirģēlas (Petras Dirgėla) romānu "Slēptais brasls" (Kūlgrinda) Liene man uzdāvināja dzimšanas dienā, taču šai grāmatai bija vairāk simboliska nozīme, nevis no tās tika gaidīts, ka tā būs laba lasāmviela. Proti, tēma "apslēpts brasls" mums novembra pirmajā pusē bija ļoti aktuāla, bet neko vairāk par to šeit nestāstīšu - zinātāji sapratīs, pārējiem nebūs interesanti. Līdz ar to Lienei nevajadzētu ņemt ļaunā to, ka šeit netiks rakstīti grāmatai slavas vārdi - izvēle bija asprātīga, un neviens jau nevar prasīt, lai es sajūsmināties par lietuviešu vēsturiskajiem romāniem.
2011-01-09 18:51:36
book, 1984

Pulling Rabbits Out of a Hat

4.5
Lai arī 1984.gads nebija gluži tāds, kā to aprakstīja Džordžs Orvels, vismaz muzikālā ziņā tas bija visai šausmīgs gads, un arī "Sparks" nespēja kļūt par vienu no grupām, kam izdotos pārvarēt šī laika noslieces uz jebkāda radošuma trūkumu, šausmīgu uzticēšanos pusgada laikā novecojošām sintezatoru skaņām, melodisku vienveidību un visu citu iespējamo draņķīgumu. Ja visā albumā ir tikai dažas dziesmas, kuras ar zināmu piespiešanos var nosaukt par "salīdzinoši labām", diez vai tas ir klausīšanās vērts ieraksts. Tās pāris dziesmas, kuras būtu vērts saglabāt, ir "Pretending to be Drunk" (un arī tai patiesībā īsti labs ir tikai piedziedājums) un "Sisters". Taču visādi citādi šis ir pārliecinoši sliktākais no līdzšinējiem 13 "Sparks" ierakstiem, pat uz pārējo astoņdesmito gadu pirmās puses ierakstu fona tas ir gaužām neizteiksmīgs. Kā nekā Sparks vismaz sākotnēji nebija tāda līmena grupa kā "Duran Duran", bet 1984.gadā viņi vairs pat nebija tik labi kā Duran Duran. Labi vēl, ka šis albums nepatika nedz kritiķiem, nedz klausītājiem, līdz ar to "Sparks" dziļākais pagrimums neievilkās līdz pat mūsdienām, un tomēr - ja tev rodas vēlme iepazīt šīs grupas daiļradi, pilnīgi noteikti tev vajadzētu izvairīties no sākšanas ar tās astoņdesmito gadu albumiem. Un man arvien grūtāk kļūst sevi piespiest dienu no dienas "baudīt" albumu pēc albuma, kur katrs nākamais ir sliktāks un mazāk iedvesmots.
2010-12-03 10:26:23
music, 1984

Word of Mouth

5.0
Šis diezgan pārliecinoši ir viens no sliktākajiem The Kinks karjeras veikumiem. Es personīgi tajā nesaskatu gandrīz neko no tā, kas šajā grupā man ir paticis, un daudz no tā, kas man nav paticis. Rejs Deiviss šeit atkal aizraujas ar sludinošiem un audzinošiem tekstiem, dziesmu melodijas ir vēl mazāk svaigas nekā citos šīs grupas vēlīnā perioda albumos, ieraksta noskaņa ir vēl bezpersoniskāka un raksturīgāka 20.gadsimta tumšajiem viduslaikiem - proti, astoņdesmitajiem gadiem. Ja kādreiz Rejs Deiviss bija viens no savas paaudzes gudrākajiem dziesminiekiem, tad šajā albumā viņš vairāk izklausās pēc kādas no hair metal viduvējībām. Vai tu uzskati, ka dziesma "Word of mouth" nebūtu laba, piemēram, Bon Jovi repertuārā? Deiva ģitārspēle, kas varbūt nekad nebija Taunshenda vai Kleptona līmenī, tagad ir primitīva un neinteresanta. Velti tu šajā ierakstā meklēsi majestātiskus rifus. Toties tu šeit atradīsi daudz cheesy sintezatoru līdzdalības - paklausies kaut vai "Massive reductions", kas ir droši vien tizlākais Reja karjeras mēģinājums iejusties rūpnīcas strādnieka ādā. Vispār jau, kur bija vienmēr The Kinks galvenais šarms - tā bija ierakstu noskaņa un Reja izjustais angliskums, bet 1984.gadā viņš nespēja piedāvāt klausītājiem neko labāku kā sliktu parodiju par "Van Halen" ierakstiem. Viņam nebija nedz muzikālu, nedz tekstuālu ideju un vienīgais, ko viņš reāli varēja piedāvāt, bija grupas vārds, kurš kādreiz (bet ļoti sen) bija bijis skanīgs.
2010-10-21 09:09:39
music, 1984

The Works

5.0
Pēc "Hot Space", kas grupai atnesa maz priecīgu mirkļu, savā nākamajā albumā "Queen" centās nodrošināt to, lai grupa joprojām izklausītos "aktuāla" un nepiederīga roka dinozauru kategorijai, bet vienlaikus atgādināt saviem vecajiem faniem, ka tie ir vecie labie "Queen", nevis kaut kāds jaunā viļņa jampampiņu ansamblis. Līdz ar to šajā ierakstā līdzās sadzīvo draņķīgi eksperimenti ar elektroniku un neizteiksmīgs "klasisks" roks, īsti nepārliecinot nedz vienu, nedz otru pusi.
2010-08-12 17:15:51
music, 1984

День серебра

8.0
Astoņdesmito gadu "Akvarium" ieraksti man patiesībā ir diezgan minimāli zināmi, agrāk kaut kā nespēju saņemties tiem veltīt savu uzmanību, un tikai tagad, kad manas mūzikas klausīšanās iespējas ir diezgan ierobežotas (bezmuzikālās darbadienas), beidzot saņēmos noklausīties "Sudraba dienu", ko pats Grebenščikovs uzskata par šīs desmitgades grupas labāko ierakstu.
2009-10-09 19:45:17
music, 1984

Flaubert`s Parrot

8.0
Ko es zinu par franču rakstnieku Gustavu Flobēru? Patiesību sakot - gaužām maz. Varbūt vienīgi to, ka viņš dzīvoja gana sen un to, ka viņa slavenākā grāmata ir "Bovarī kundze", kuru es, protams, neesmu lasījis. Pēc šī Džuljēna Bārnsa romāna man patiesībā pat radās vēlme iepazīt Flobēru tuvāk. Kā teiktu mūsu leģendārā literatūras skolotāja Aina Britāne: "Izlasītais Bārnsa romāns - manas vēlmes iepazīt Flobēra daiļradi rosinātājs."
2009-08-21 07:52:49
book, 1984

Three of a Perfect Pair

7.5
Ar "Three of a Perfect Pair" beidzās kārtējā KC darbības fāze, Fripam ar Beljū pamatīgi sanīstoties un nespējot sadarboties līdz pat nākamās desmitgades sākumam. Tāpat ar šo ierakstu beidzas mana sistemātiskā iepazīšanās ar KC daiļradi (kaut kad tālākos diskos ir vēl pārītis viņu ripuļu, bet vismaz uz dažiem mēnešiem es par šo grupu varu aizmirst). "Three of a perfect pair" skaņdarbos diezgan izteikti var just, ka Beljū un Frips katrs sākuši vilkt segu uz savu pusi, vienam arvien vairāk aizraujoties ar new wave popsīgo pusi, bet otram atceroties, ka viņš nācis no progroka pasaules un darbinot savus maģiskos "Frippertronics". Un patiesībā gan vienam, gan otram viņa darbības virzienā jūtams zināms progress, līdz ar to vismaz par "Beat" šis ieraksts ir labāks. Pirmajā plates pusē vairāk ir jūtama Beljū līdzdalība, kamēr otrajā vairāk darbojas Frips. Interesanti, ka ieraksta pēdējā kompozīcija saucas "Larks Tongues in Aspic Part III", proti, Frips atgriežas pie apmēram desmit gadus vecas tēmas un attīsta to grupas astoņdesmito gadu manierē - melodiski it kā dziesma ir gana līdzīga savām priekšgājējām, bet skanējums ir tik dramatiski atšķirīgs, ka atkal jau saliekot to kopā ar pirmajām divām "cīruļu mēļu" daļām, tu vari tikai pabrīnīties, ka visus šos skaņdarbus ir ierakstījusi viena un tā pati grupa. Kopumā šī ieraksta skanējums tik radikāli no "Beat" neatšķiras, bet kaut kāda iemesla dēļ tas šķiet labāks par savu priekšgājēju. Droši vien tāpēc, ka Frips sekoja principam - katru KC ēru beigt uz augstas nots. Vispār gan interesanti, kā tas sanāca, ka pēc interešu konflikta rašanās viņš vienkārši neizsvieda Beljū ārā no grupas un uzreiz nepārveidoja KC līdz nepazīšanai. Varbūt viņš nemaz nav tik ciets rieksts, kā to varētu domāt. Lai gan - kas to lai tagad zina. Katrā gadījumā "Three of a Perfect Pair" man diez vai būs viens no grupas tuvākajiem ierakstiem (īsi sakot no viņu astoņdesmito gadu ēras man pilnīgi pietiek ar vienu albumu - "Discipline"), bet tas ir pietiekami saistošs, lai laiku pa laikam to atskaņotājā ielikt varētu.
2009-04-10 09:14:17
music, 1984

The Pros and Cons of Hitchhiking

6.0
Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.
2008-10-28 18:01:08
music, 1984

Bad Attitude

4.5
More of the same, tā varētu raksturot šo Meat Loaf albumu. Vispār tas gan laikam šim tipam ir raksturīgs, ka iepriekš nepieredzētos virzienos viņš īpaši iet nemēdz, un šis ieraksts jau nu nebūtu nekāds izņēmums. Par vienu no tā dziesmām vidusskolas laikos biju pamatīgi safanojies - proti, par "Modern Girl". Vēl joprojām to uzskatu par vienu no viņa veiksmīgākajām dziesmām (lai arī pašu Meat Loaf noteikti vērtēju ievērojami zemāk nekā tajos laikos). Lūk, arī šīs dziesmas videoklips:
2008-07-01 09:14:21
music, 1984

Dictionary of the Khazars

7.0
"Hazāru vārdnīca" ir viena no tām grāmatām, ko es visticamākais nekad nebūtu izlasījis, ja nebūtu atklājis 1001 izlasāmās grāmatas sarakstu. Milorads Pavičs mani gan interesēja jau kādu laiku, bet viena lieta ir doma kādreiz kaut ko no viņa darbiem izlasīt, bet pilnīgi cita ir to patiešām izlasīt. It īpaši ja runa ir par tādu īpatnēju romānu kā "Hazāru vārdnīca".
2008-06-20 17:14:43
book, 1984

Perfect Strangers

6.5
"Perfect Strangers" ir ieraksts, kas iezīmēja "oriģinālā" (t.i. - MKII) sastāva "Deep Purple" apvienošanos astoņdesmito gadu vidū. Šādas grupu apvienošanās, protams, ir prognozējamas un ne velti Deep Purple ir viena no grupām ar vislielāko kadru mainību - vienmēr pienāk situācija, kad kādam tās dalībniekam šķiet, ka nu viņam naudas beidzot ir pietiekami un viņš var DP atmest ar roku, bet tad piķis izbeidzas un nākas vien atkal apvienoties. Droši vien tagad vienīgi Blekmora atgriešanās grupā ir praktiski nereāla, jo (vismaz manuprāt) "Blackmore`s Night" viņam ienes ne sliktāku naudiņu kā varētu dot koncertēšana ar vecajiem čomakiem.
2008-06-20 09:55:12
music, 1984

Stebelek i dva listka

8.3
Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.
2008-03-09 20:29:10
book, 1984

Identity

3.0
Uzreiz skaidroju: manā uztverē šis albūms ir Richard Wright no Pink Floyd solo ieraksts, tāpēc tas vispār nokļuvis manā krājumā. Tas ka formāli tas tapis kā duets ar Deivu Harisu no aizdomīgas popularitātes New Wave grupas "Fashion" un ka skaitās, ka albūmu izpilda grupa "Zee", mani nekādi neietekmē.
2008-02-13 17:06:59
music, 1984

Strange Frontier

7.0
Es nevaru izskaidrot, kas tur ir pie vainas, bet Rodžera Teilora otrais solo albūms man nez kāpēc patīk ievērojami labāk nekā pirmais. Visa loģika liecina par to, ka astoņdesmito gadu vidū tapis ieraksts, kurā Teilors pats pat reti kad bungo, tā vietā uzticoties bungu mašīnām un kurā viņš vēl vairāk pievērsies sociālajām tēmām, nevarētu būt labs. Neviens taču neapgalvos, ka kāds Queen dalībnieks varētu kaut ko sajēgt no politikas. Tieši otrādi - viņš būtu perfektākais cilvēks, kas no tā neko nevarētu sajēgt, bet kaut kāda iemesla dēļ man pret šo ierakstu alerģija neveidojas. Varbūt tāpēc ka es uzreiz pieņemu, ka ieklausīties Teilora vārdos nevajag, daudz labāk ir ieklausīties viņa dziesmu formā, nekā to saturā.
2008-02-07 17:25:22
music, 1984

The Red Hot Chili Peppers

2.0
Red hot chili peppers sūkā. Viņu mūzika ir bezjēdzīga, tizla, Entonijs Kiedis repo sliktāk nekā Vanilla Ice, dziesmu melodijas ir vienveidīgas, teksti - bezjēdzīgi un vispār viņu dziesmās nav nekā paliekoša. Paies gads un neviens šādas grupas eksistenci vairs neatcerēsies, un labi ka tā.
2007-10-22 15:42:53
music, 1984

Born in the USA

6.5
Brūsa Springstīna albūms "Born in the USA" ir tik liels, ka manā saitā tas acīmredzami neietilpst. Tas ir tik grandiozs, ka par to runāt vispār nebūtu pieklājīgi. Tas ir tik epohāls, tik dižens, ka man par to rakstīt nevajadzētu. Un tomēr es rakstīšu.
2007-10-09 17:46:24
music, 1984

The Top

6.6
Piekto dienu (darba) pēc kārtas klausos The Cure. Sāk jau mazliet piegriezties (pēc pirmās dienas). Dīvaini, ka pat nebūdami īpaši depresīvi noskaņoti, viņi tomēr mani nespēj īpaši ieinteresēt. It īpaši jau nu ar albūmu, kas pat grupas fanu vidū par īpaši labu uzskatīts nevar un kuram Allmusic Guide (sen uz to neesmu atsaucies, ne?) ielicis tikai divas zvaigznītes. Dažas dziesmas gan patiesībā ir tīri klausāmas - piemēram, "Birdmad girl" (starp citu, diezgan traka dziesma), tajā Smits dzied sekojošo:
2007-09-05 16:53:19
music, 1984

Revenge of the Nerds

3.0
Principiālākais jautājums, kas radies šīs filmas sakarā ir sekojošs - kāpēc es vispār izdomāju, ka to varētu būt vērts noskatīties? Nekāda rūpīga pēdējo mēnešu rekonstrukcija nelīdzēja man atcerēties nezināmo pamudinājumu iepazīties ar nērdu atriebību.
2007-09-03 12:51:25
film, 1984

Les Ripoux

5.5
Šo filmu lejuplādēju tāpēc, ka tā pēc IMDB datiem ir viens no populārākajiem pagājušogad mirušā lieliskā Filipa Nuarē kino darbiem. No filmas angliskā nosaukuma ("Rotten Cops") desmit sekundes pēc filmas sākuma sapratu, ka šo filmu esmu jau redzējis...
film, 1984

Tough Guys Don`t Dance

2.0
Ar šo grāmatu man saistās divi stāsti. Viens - komisks. Otrs - pilnīgi nekāds.
book, 1984

Balls to the Wall

7.0
Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.
music, 1984

Indiana Jones and the Temple of Doom

8.0
Trīs dienu mini maratonā mēs piebeidzām Indiana Džonsas sāgu. Neteikšu, ka tas būtu īpaši sarežģīti, ievērojot to, ka tās tomēr ir tikai 3 divstundu filmas. Nobeigumā gan sanāk, ka skatījāmies triloģijas otro daļu, tomēr ievērojot to, ka izņemot kopīgu galveno varoni un filmas atmosfēru, nekā cita vienojoša šajā sāgā nav, nedomāju, ka šādā veidā mēs pieļāvām kādas kļūdas. Protams, varētu būt, ka pirmā daļa bija jāskatās kā pirmā, tomēr tā bija "revolucionāra", bet pārējās tikai atkārtojošas, bet no otras puses - kāpēc gan tā būtu jādara? "Temple of Doom" ir vienīgā salīdzinoši atšķirīgā filma triloģijā - tajā neparādās ne viens vienīgs nacists (pat ne kaut kur fonā kā statists, kuru Džonss nogalina ar vienu pātagas cirtienu). Vēl viena iezīme - šoreiz Indianam nav galvenā pretinieka, ar kuru viņš cīnās visas filmas garumā. Viss sākas ar to, ka Indiana ir kaut kur Šanhajā, kur viņš neveiksmīgi mēģina nokārtot darījumu ar kaut kādu aziātu bandītu (tā, lai vismaz filmas sākumā viņš vienu reizi tiktu apčakarēts), toties viņš veiksmīgi aizbēg no sliktajiem, pie reizes savācot tā bandīta draudzeni - aktrisi un dziedātāju Villiju. Līdzi viņam dodas arī viens ķīniešu sīkais ar iesauku Short Round, kuru Indiana kaut kad savācis no ielas. Viņi bēg ar bandīta lidmašīnu, taču izrādās, ka piloti arī ir sliktie, kas ņem un savācot izpletņus lidmašīnu pamet. Tā kā viņi ir arī atlējuši degvielu un Indiana nav pilots, nākas no lidmašīnas lekt laukā, izmantojot gumijas laivu izpletņa vietā. Tā kā viņi piezemējas ūdenī, nekas slikts varoņiem, protams, nenotiek (atkal varētu pavīpsnāt par to, cik tas viss ir reālistiski, bet lai nu būtu), toties viņi nonāk kaut kādā noplukušā Indijas ciematā, no kura sliktais maharadža (vai kā nu viņu tur sauc) savācis burvju akmeni un pēc tam vēl nolaupījis visus bērnus, kuri tagad strādā raktuvēs. Kā izrādās, šamais maharadža patiesībā ir tikai bērns - marionete kaut kāda traka Kalī dievieti pielūdzoša priestera rokās, kuram nav lielāka prieka kā upurēt cilvēkus, izraujot viņiem sirdis. Starp citu, tas kults man atsauca atmiņā totāli sviestaino Bītlu filmu "Help!", no kuras varētu būt, ka Lukass un Kaufmans, radot šo veidojumu, šo to pārņēmuši (varbūt gan arī nē, bet tā vismaz būtu interesanta versija). Šī filma arī ir zīmīga ar to, ka tieši šeit ir tā leģendārā epizode, kad Džonss pēdējā brīdī paķer savu cepuri, riskējot pazaudēt roku (ja nemaldos, šis elements ir daudzviet ticis parodēts). Vispār man ne pārāk patīk "stulbas" filmas, bet Indiana Džonss tomēr ir stulba filma, kas man patīk. Varbūt tāpēc, ka tā ir lieliska piedzīvojumu filma, kura necenšas izlikties esam kaut kas vairāk. Visāda tur vēsturiskā informācija par kaut kādiem kultiem, kas dara to vai dara šo, tas, protams, ir baigi stilīgi, bet Spīlbergs un Lūkass lieliski saprot, ka ne jau vēsturzinātnieki grib skatīties Indiana Jones filmas, bet gan tādi vienkārši ļaudis kā tu un es. Un man patīk!
film, 1984

Adelbert von Chamisso - der Preusse aus Frankreich

4.0
Never judge a book by its cover! And never take to read a book without inspecting what are you going to read. I have been lately wise and foreseeing enough to check whether I am not taking a book of poetry but this time this method wasn`t enough. First, Adelbert von Chamisso is basically a poet. But that`s not the main issue. I`d probably have very little problem with this book being poetry for I`d just decide not to read it then. But "The Prussian from France" is a biography. Hell, why didn`t I notice that A.von Ch. wasn`t the author but some obscure P.Lahnstein was! So I thought - why shouldn`t I read the biography of some strange writer who seems to have lived a long time ago and who I don`t know a thing about? After reading the book I know the answer. And it is: because I don`t care. So, this Adelbert was some sort of a biologist who travelled for 3 years and did some scientific work and apart from that he also wrote poetry. He was a Frenchman by blood but his family (an aristocratic one) fled from the Revolution so they ended up in Prussia. What else is there to say? Not much, that Lahnstein fellow seems to be a rabid fan of Chamisso`s and the way he describes his hero is sometimes funny but the book as a whole is probably worthy for people interested in Adelbert von Chamisso but it`s a waste of time for someone like me.
book, 1984

Reckless

5.0
Canada once already appologised to the USA for Bryan Adams - it`s a fact everyone who has watched Southpark knows. But it didn`t stop me from listening to one of his supposedly better records. The disc starts off with a typical mid-eighties song "One Night Affair" which sounds like a minor song from a Dire Straits album (musically not vocally) and like a different take on "Run To You", which can also be found on this album. The album is mostly famous for having 6 hit singles on it, "Run To You" and "Summer of `69" being the most famous ones. By the way did you know that the latter is about oral sex and not about the year of "Abbey Road" after all? It`s not too surprising, considering that Bryan was 9 in 69. And he most likely didn`t do 69 in 69. Other tracks are basically just supporting songs for the highlights, and they don`t support them too good. "It`s only love", a duet with Tina Turner, is one of them. How could this fellow become such a legend if all his songs sound the same, if they`re generic and formulaic? "Heaven" is a song which he later reshaped a bit and made "Please forgive me", it also sounds a lot like "Heaven is a place on earth" (a slowed down version of that song as a matter of fact), or no... that song by Bonnie Tyler. Heck, who cares? It`s Bryan Adams after all, and not some strange Frank Zappa. Music for your school discoteque is the best purpose for music like this.
music, 1984

Les tablettes de buis d`Apronenia Avitia

3.0
Šī grāmata man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos - tur bija solīts kaut kāds savdabīgā stilā rakstīts romiešu laikmeta stāsts, bet faktiski tā bija maksimāli beletristiskā stilā pierakstīta vulgaritāte - kaut kāda sieviete dalījās uz kaut kādām plāksnītēm ar citiem ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem. Ne tur bija saistoša erotika, ne sižets - tikai un vienīgi diezgan truls un garlaicīgi apdziedāts sekss.
book, 1984

This Is Spinal Tap

7.0
Do you know much about the band called "Spinal Tap"? I bet you do - it`s the one and only 80`s metal band that you should know everything about. They did "Sex Farm" and they did "Big Bottom" - that`s intelligence par excellence. And what big special parts they had! The girls went absolutely nuts when David St. Hubbins and Nigel Tufnel hit the stage and rocked it like devil`s own soldiers. But what really counts - that band never, ever existed! It`s just a mock rockumentary about an imaginary band combining different hilarious episodes of other rock bands history. I personally like the part where St. Hubbins plays a guitar solo using a violin just like Jimmy Page (only with a slightly different touch), but the top of everything else is his beautiful composition for the piano in a mellow key bearing the majestic name "Lick my Love Pump". The plot - while touring America that band collapses because of the crowd not caring for them, the manager and the guitarist leave the band while the singer`s girlfriend takes the charge over the band and leads in to new lows. The film is funny, that`s a sure thing to say, and I really like funny movies about rock music! Lasting value? To hell with it, bizarre gardening accidents is what I want!
film, 1984

Dune

6.0
Man, do you even know who David Lynch is? You should - he created some masterpieces and some pieces of shit like nobody else in Hollywood. One thing you can`t blame him for is too much conventionality - simply watch "Mulholland Dr." and you`ll know what I mean by that. But it doesn`t necesserialy state that "The Dune" is as strange as some of other Lynch`s works. Nope, it isn`t weird like "The lost highway"! It`s just a screen version for a Frank Herbert novel. There`s only a single place in the universe where the Spice can be found - and it`s a planet where gigantic desert worms live in the sand, and where people with glowing blue eyes surround them. The emperor of the universe with the help of some fat floating baron (not Munchausen) kills the governor of that planet, but his son Paul Atreidis (he`s Greek, judging by the name) becomes some sort of the messiah to free the universe from the evil, starting with the emperor. Sting of "The Police" plays in this movie, although he`s role isn`t extremely huge, and his acting is nothing extraordinary. But this still is a nice fantasy movie.
film, 1984

The Muppets Take Manhattan

3.0
From a movie for children one should not expect very much - a few jokes, nice music - that`s basically it. Sadly the film here doesn`t offer enough even for a category pretty low standarts. Most of the songs are terrible, dialogue could be written by any six year old. What does the positive side have? The rats were cool, and the frogs (except the leading one).
film, 1984