Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār man ir grūti saprast, kā šī filma var skaitīties piederīga Lībijas kino - to režisēja sīrietis, kas bija pārcēlies uz dzīvi ASV, tajā nav šķiet neviena lībiešu (hmm, nez vai Lībijas iedzīvotājus tiešām ir pareizi saukt par lībiešiem) aktiera, un filmā tiek runāts tikai un vienīgi angliski. Bet laikam gan tā tiek pieskaitīta Lībijai, jo filmu finansēja tolaik pie varas esošais Lībijas diktators (atvēlot filmai nebūt ne mazu summu - 35 miljonus dolāru). Filmas darbība norisinās trīsdesmito gadu sākumā, kad jau diezgan ilgstoši turpinājās itāļu veiktā Lībijas okupācija, un jau 20 gadu garumā Omārs Muhtārs vadīja pretošanās kustību pret okupācijas režīmu. No Romas tika atsūtīts jauns militārās operācijas vadītājs - ģenerālis Rodolfo Graciani, kuram bija lemts beidzot sagūstīt Muhtāru. Par to arī ir šī filma - daudz kaujas ainu, spriedumu par to, ka vieni cīnās par savu dzimteni, kamēr otri tikai seko stulbām pavēlēm, daudz ainu tuksnesī, un vispār - tāda tipiska episkā filma, kādas man pagalam nepatīk. Nevaru arī teikt, ka esmu sajūsmā par pieeju, ka šādai filmai nevar sameklēt vietējos aktierus, bet lībiešu pretošanās kustības vadoni atveido meksikānis Antonijs Kvinns, kamēr itāļu ģenerāli - anglis Olivers Rīds. Nevaru ne vienam, ne otram kaut ko īpaši pārmest (Kvinss patiesībā ir ļoti labs), bet no autentiskuma viedokļa tas ir viens vienīgs FAIL. Nu un vispār kopumā filma man šķita visai garlaicīga (un pārāk gara). Vienīgais, par ko tai ir kāds plusiņš no manis - Rīda Graciani netiek filmā rādīts kā truls ļaundaris, kas to vien grib, kā noliet visiem asinis. Viņš, protams, ir nežēlīgs un asinskārs, bet vienlaikus, viņš ļoti labi saprot situāciju, kurā atrodas, un principā - saprot arī pretinieku. Par to žetons, lai gan kopumā šī noteikti nav viena no tām filmām, ko man gribētos atcerēties ļoti ilgi.